165. turpinājums. Izdevīgā brīdī paslēpāmies kādā vārtu spraugā, un komforta cienītājas aizgāja mums garām.
165. turpinājums
Izdevīgā brīdī paslēpāmies kādā vārtu spraugā, un komforta cienītājas aizgāja mums garām. Kad ar nelielu kavēšanos pārnācām tūrbāzē, mūsu kolēģes jau bija priekšā. Vaininiece kādu pusstundu likās tāda sapūtusies, bet drīz vien atkal salabām.
Mājupceļš pārpildītos vilcienos. Nolēmām, ka nekur ceļā vairs nekavēsimies. Lielākās grūtības sagādāja pārsēšanās, jo tiešas satiksmes ar Rīgu nebija pat no Ļvovas. Viļņā nospriedām, ka izdevīgāk braukt caur Daugavpili, bet tā bija vēl viena pārsēšanās. Lai atvieglotu biļešu kompostrēšanu, Harijs bez mantām jau laikus ieņēma vietu pie vagona durvīm, izleca no gandrīz ripojoša vilciena un skriešus joza ieņemt rindu pie kasēm. Tad mēs nesteidzīgi savācām paunas un devāmies pakavēt viņam laiku.
Šim ceļojumam manā dzīvē bija tā nozīme, ka vairs nebaidījos doties tālos ceļos. Desmit turpmākajos gados paguvu apceļot gan Krimu un Kaukāzu, Karēliju un Urālus, gan beigu beigās pats saorganizēju grupu uz Tjanšana un Pamira kalniem. Liktenīgi sagadījās, ka arī savā pēdējā lielajā ceļojumā pa Volgu un Dagestānas kalniem biju kopā ar Hariju. Tagad viens otrs pat negrib ticēt, ka es ar savu visai vārgo redzi esmu tur visur bijis. Bet sākums radās tajā tālajā vasarā, kad Harijs mani iedrošināja ceļojumam uz Aizkarpatiem.
Ja runājam pavisam nopietni, tad vairāk tomēr jābrīnās par ko citu. Tolaik skolotāju algas šķita ārkārtīgi mazas, mēs faktiski bijām nabagi, tāpēc visas neērtības uzņēmām kā pašsaprotamas.
***
Pēc ceļojuma Harijs izgatavoja fotogrāfijas, palīdzēja izkopēt arī no manām filmiņām, pēc tam ar lielu rūpību izveidoja sev īpašu albumu, kuram sacerēja pat nelielu tekstu. Mani pārsteidza, ar kādu perfektumu izcēlās mašīnraksta tehniskais izpildījums, jo visā Valkā es nezināju nevienu tik labu rakstāmmašīnu. Tikai pēc kāda laika Harijs atklāja, ka viņš iegādājies sev portatīvo rakstāmmašīnu. Starp citu, arī šo ierīci viņš apguva pēc mācību grāmatām. Ar laiku pat iegādājās speciālas burtu uzmavas, ko regulāri mainīja no vieniem taustiņiem uz citiem, lai apgūtu prasmi rakstīt bez skatīšanās.
Kāpēc ievajadzējusies rakstāmmašīna, to pilnībā aptvēru tikai pēc tam, kad “Literatūrā un Māķslā” izlasīju mazu informāciju, ka oriģināllugu konkursā godalgota Harija Gulbja luga “Vecīši”. Līdz tam brīdim neviens neko nezināja un pat nenojauta. Tiesa, par viņa literārajām interesēm nejauši liecināja aizraušanās ar kinofilmu skatīšanos, tāpat viņš bija lietas kursā par jaunākajām literārajām parādībām. Un vēl kāds gadījums. Tolaik bija populāras tā sauktās “literārās tiesas”. Valkā no kultūrizglītības tehnikuma praksē bija atsūtītas jaunās bibliotekāres. Meitenēm vajadzēja sarīkot arī kādu publisku pasākumu, un viņām interesēja taisni šāda tiesāšanas forma. Kad jautāja man padomu, lai iesaku kādu grāmatu, kas būtu piemērota vērtēšanai, es ieteicu vietējā pašdarbības iestudējumu “Akmens ligzda”, ko faktiski bija noskatījušies visi valcēnieši. Iestudējums bija patiesi izdevies, arī lugas saturs izraisīja pārdomas. Man šai pasākumā tika uzticēta “prokurora” loma, bet ne tas galvenais. Mazliet negaidīts atklājums bija tas, ka ievadvārdus par somu dramaturģes Vuolijoki daiļradi augsti profesionālā līmenī nolasīja Harijs Gulbis. Tolaik par šo rakstnieci latviešu valodā nekādus materiālus atrast nebija iespējams.
Turpmāk vēl.
