Šonedēļ ar interesi izlasīju ziņu par to, ka ir tāds virtuālais zemnieku tirgus Svaigi.lv un pēdējā laikā tas plaukst un zeļ. Tas pierāda ne tikai interneta vareno spēku un iespējas, bet arī to, ka tagad arvien vairāk cilvēku seko līdzi tam, ko ēd. No personīgās pieredzes varu teikt, ka svaigi loki un dilles no pašu dobes ir nesalīdzināmi ar lielveikalos nopērkamajiem pārtikas plēvē ievīstītajiem zaļumiem. Un te varētu uzskaitīt virkni pārtikas produktu, kurus labprāt iegādājamies pa tiešo no ražotājiem vai audzētājiem. Uzskatu, ka mēs, provinces iedzīvotāji, salīdzinot ar lielpilsētās dzīvojošajiem, esam daudz labākā situācijā. Pirmkārt, mēs paši varam savos mazdārziņos ģimenes vajadzībām izaudzēt visu, ko sirds kāro. Otrkārt, arī pie mums itin labi darbojas tiešais pārdošanas tīkls. Proti, strādājot redakcijā, itin bieži pie mums ienāk pazīstami un ne tik zināmi cilvēki ar piedāvājumu iegādāties mājas vistu olas, lauku siltumnīcā audzētus tomātus, gurķus, dažādu veidu medu, smiltsērkšķus un to izstrādājumus, mājās meistarotu mīksto sieru un citas bezgala gardas lietas.
Savukārt tie, kuriem nav pašiem sava dārziņa, var doties uz tirgu, kur arī ir visnotaļ apmierinošs veselīgas un bioloģiskas pārtikas piedāvājums. Cita lieta – cena, kas jāmaksā par zemnieka izaudzēto. Protams, varam diskutēt par to, vai laukos izaudzēto nepērkam par bargu naudu, taču, ja parēķina cilvēka ieguldīto darbu un pūles, tad, godavārds, neceļas roka nosodīt šo tirgotāju. Mums Latvijā ir novērojama diezgan negatīva pieredze, kad latvieši nespēj adekvāti novērtēt citu darbu. Mēs paši taču par savu izdarīto vēlamies saņemt adekvātu samaksu, vai ne? Tad kāpēc otra darbu vērtējam zemāk?
