Šoreiz nebūs runa par klimatiskā laika untumiem, kas ar pieaugošu negantību pārbauda cilvēci.
Šoreiz nebūs runa par klimatiskā laika untumiem, kas ar pieaugošu negantību pārbauda cilvēci. Ne mazāku rezonansi izraisījuši politiskie notikumi dažādos pasaules reģionos.
Teiksim, ar izbrīnu uztveram ziņu, ka ar naftas krājumiem otra bagātākā valsts Irāna nule ieviesusi kaut ko līdzīgu kartīšu sistēmai uz benzīna un dīzeļdegvielas iegādi, izraisot milzu sašutumu autobraucējos. Tā notiek, ja valsts būvē urāna bagātināšanas centrifūgas, tēmējot uz atombumbas radīšanu, bet nedara neko, lai pašu valstī celtu naftas pārstrādes rūpnīcas. Bez tam no ārvalstīm ievestā degviela tiek dotēta no valsts budžeta, lai saglabātu tik zemas cenas, ka veikli darboņi iepirkto benzīnu nelegāli ved pārdot uz kaimiņzemēm, radot haosu iekšējā tirgū.
Par ko jūsmoja Maskavas televīzija
Ja atskaita Igauniju, tad Kremļa lielākais ārējais ienaidnieks ir Polija. Lai pieminam tikai gaļas importa aizliegumu no Polijas, un, kaut tas skāra tikai privātās kompānijas, Varšavas valdība atspēlējās ar veto uzlikšanu ES un Krievijas ekonomiskās sadarbības līgumam. Bet nu gadījās neveiksme ar gaļu pašiem poļiem, jo sliktās kvalitātes dēļ ar šo produktu saindējās prāvs skaits pašmāju patērētāju. Nelaime tā, ka poļi visai maz ievēro Briseles stingrās sanitārās prasības, jebšu lielā skaitā turpina darboties mazās kautuves, kurās ne vienmēr valda ideāla tīrība. Vai nav laba izdevība, lai Maskavas poļu nīdēji varētu paķiķināt?
Nopietnāka lieta ir Varšavas draudi ar veto, apspriežot ES konstitucionālo līgumu, galvenokārt iebilstot balsošanas kārtības noteikšanā. Nesenā ES valstu vadītāju apspriede vispār draudēja izgāzties, un tikai pēdējā brīdī prezidents Kačiņskis piekrita kompromisam. Maskavas žurnālisti apgalvoja, ka pēc tam, kad Vācijas kanclere Merkele nespēja lauzt Kačiņska ietiepību, ar poļu galveno panu esot runājis jaunais Francijas prezidents Sarkozī. Ko īsti Kačiņskim pateicis Sarkozī, to gan neviens nemin, bet laikam taču tie bijuši stipri vārdi.
Maskava ar gandarījumu min arī to, ka poļi Merkelei visai netaktiski atgādinājuši par Hitlera varasdarbiem kara laikā. Te nu gan Maskavai nebūtu jāsapriecājas, jo Hitlers okupēto zemju iedzīvotājus vairumā gadījumu mērdēja koncentrācijas nometnēs, toties Staļins poļu virsniekus lika vienkārši apšaut. Staļins bija pārliecināts, ka aristokrātiskie poļu virsnieki nav izmantojami spaidu darbos Gulaga lēģeros.
Divas Palestīnas
Tā bija palestīniešu izvēle, kad pašpārvaldes vēlēšanās nobalsoja par radikālo grupējumu HAMAS, kuru pasaulē (atskaitot Krieviju) uzskata par teroristisku organizāciju. Praksē izrādījās, ka tie, kuri prot virtuozi rīkoties ar kalašņikoviem un spridzekļiem, nespēj nodarboties ar politiku un ekonomiku. Tā kā otrs palestīniešu grupējums Fatah bija uzvarējis prezidenta vēlēšanās, tad izveidojās divvaldība, kur Fatah turpināja Arafata piekopto mēreno politiku, uzturot kontaktus ar Izraēlu. Naids abu grupējumu starpā kļuva tik liels, ka vieni savus pretiniekus sāka mest pa 17. stāva logu, bet otrie atbildēja ar to, ka pirmo kaujiniekus meta pa 20. stāva logu. Šis salīdzinājums nosacīts, bet tādu min daži plašsaziņas līdzekļi.
Nu situācija tāda, ka visu varu Gazas anklāvā sagrāba HAMAS, bet Jordānas rietumkrastu pārvalda Fatah un prezidents Abāss. Un atkal laimīga jūtas Maskava, kura tagad lolo cerības abus naidīgos grupējumus samierināt. Tas varbūt arī iespējams, bet nebūt nenozīmē, ka teroristi pārstās būt teroristi.
Top jauna valsts Kosova
Ir ANO sūtņa soma Ahtisāri plāns par neatkarības piešķiršanu Kosovai, kuru apdzīvo islamticīgie albāņi. Visiem taču skaidrs, ka pēc Miloševiča organizētajām zvērībām pret Serbijas provinces pamatiedzīvotājiem nekāda saskaņa starp serbiem un albāņiem vairs nav domājama. Bet Kosova ir 15 procenti Serbijas teritorijas, un Belgradā nav neviena politiķa, kurš būtu ar mieru pakļaut sevi visas nācijas nolādējumam.
Arī šinī reizē serbu pusē nostājusies Maskava, piesolot ar savu veto noraidīt Drošības padomē plānoto rezolūciju par Kosovas neatkarības statusa noteikšanu. Tomēr fakti liecina, ka veto draudi var neiedarboties, jo Kondoliza Raisa, viesodamās Maskavā, atklātā tekstā pateica Kremļa saimniekiem, ka Kosova neatkarību var pasludināt vienpusējā kārtā. Sekotu jaunās valsts atzīšanas akti, vispirms Vašingtonā, pēc tam Eiropas Savienībā un vairākās musulmaņu zemēs. Un Serbija nav spējīga militārām darbībām, teiksim, pēc Čečenijas parauga.
Protams, ka albāņi nav nekādi zelta gabali, valstī ar sagrautu ekonomiku krietna daļa iedzīvotāju nodarbojas ar narkotiku kontrabandu un līdzīgiem “biznesiem”. Bet nav perspektīva arī tagadējā situācija ar miera uzturētājiem un politisko neskaidrību.
Putina administrācijai galvenais arguments ir tāds, ka Kosovas neatkarības pasludināšanai var sekot arī to Abhāzijas, Dienvidosetijas un Piedņestras neatkarība. Putins šajā jautājumā izliekas nezinām, ka minētās separātās teritorijas jau pasen izsludinājušas valstisko neatkarību, tikai viena ķibele – trūkst starptautiskās atzīšanas. Ne ANO, ne kāda atsevišķa valsts šo teritoriju neatkarību nav atzinušas, un pat Krievijai šāds diplomātiskais solis nav izdevīgs. Cita lieta, ka Maskavai vajadzīgi saspīlējuma mezgli “tuvējās ārzemēs”, lai zvejotu saduļķotā ūdenī.
Vēl viena piebilde. Tā kā visu triju minēto teritoriju iedzīvotāji apgādāti ar Krievijas pasēm, tad lielāka konflikta gadījumā vairāki tūkstoši abhāzu, osetīnu un Moldovas krievvalodīgo varētu aplaimot ar savu ierašanos nesen atkārtoti ievēlēto Maskavas galvu Lužkovu.
