Šis ir laiks, kad sezonu atklāj autosportisti, motosportisti, riteņbraukšanas sacensību rīkotāji, orientieristi, futbolisti un droši vien vēl daudzi citi. Un tā līdz pat rudenim. Masveidīgākajās, svarīgākajās un aizraujošākajās sacensībās cenšos būt līdzās, tās iemūžinot fotogrāfijās.
Ne reizi vien kāds no draugu vai paziņu loka pavaicā, kā tev var patikt sports un no rīta līdz vakaram vari fotografēt trasē notiekošo. Neesmu ne dzimusi, ne uzaugusi sportistu ģimenē. Atzīšos, ka pirms gadiem desmit ne reizi nebiju apmeklējusi nevienu autokrosu un motokrosu. Visticamāk, es nemaz nezināju, ka tāda trase ir.
Darbs ieviesa manā ikdienas dzīvē korekcijas. Kaut kā pamazām sporta notikumu virpulī iekļuvu aizvien biežāk. Un es saprotu, kāpēc man tas tik ļoti patīk – cilvēku emociju, azarta un cīņasspara dēļ, neskatoties uz to, vai tie būtu amatieri, profesionāļi, vai tautas sacensības. Tur nekas nav samāksloti, uzvaras saldo garšu nenoslēpsi, tāpat kā nenoslēpsi rūgto zaudējumu vai piedzīvoto neveiksmi. Kur sacensības, tur arī kārtīga deva adrenalīna kā dalībniekiem, tā arī man. Sportā var piedzīvot plašu emociju amplitūdu, un tas man vienmēr atgādina, lai kaut ko sasniegtu, ir jāiegulda liels darbs, nedrīkst padoties, lai cik bezcerīga dažkārt būtu situācija. Tā teikt ‒ caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Šo atziņu var pielīdzināt jebkurai jomai. Un vēl, ja cilvēks patiešām kaut ko ļoti vēlas, tas ir iespējams. Tam spilgts piemērs ir viens mans draugs, kurš uz laiku bija nonācis bezdarbnieku rindās. Viņš gribēja piedalīties autokrosā, kur izmaksas ir salīdzinoši augstas. Domājat naudas trūkums viņu atturēja? Nē! Viņš meklēja un atrada iespējas, lai būtu uz starta. Ej un cīnies par to, kas tev svarīgs!
