Siltās pavasara dienas jau daudzus nepacietīgos rosinājušas rokās ņemt grābekli un sakopt savu māju apkārtni un arī mazdārziņus. Viņus pat nemulsina vēl šur tur neizkusušais ledus, jo galvenais ir steigties atbrīvoties no ziemas netīrumiem un izbaudīt kaifu parušinoties pa zemi.
Pie sakopšanas darbiem jāsteidz ķerties arī pilsētas teritorijas apsaimniekotājiem. Aizvadītās nedēļas beigās ievēroju, ka dažas puķu dobes, kas neatrodas pašā centrā, ir piemētātas ar papīriem un izsmēķiem, šur tur vēl redzami nokaltuši puķu stiebri. Nezinu, vai tas tik tā šķiet man, bet pilsētā redzu visai maz sētnieku, kas ielas atbrīvo no liekajām smiltīm. Šīs pārdomas radās arī tāpēc, ka aprīlis izsenis tiek dēvēts par spodrības mēnesi un pēc divām nedēļām gaidāma Lielā talka. Taču šķiet, ka cilvēkos ir pazudusi tā pirmatnējā dzirkstelīte, kas mudina Lielās talkas dienā – 23. aprīlī – steigties kārtējo reizi likvidēt cilvēku cūciskās rīcības sekas. Tā vietā, lai strādātu un pilsētas teritorijā uzkoptu piemēslotos mežus, upes un ezera krastus, dzelzceļa sliežu apkārtni, cilvēki izvēlas no sirds pastrādāt savos īpašumos. Un tas nav nekas nosodāms, jo Lielajā talkā lielākoties piedalās vieni un tie paši cilvēki, turklāt ne jau tie, kas piemēslo. Pieļauju, ka cūkotāji sēž mājās un pat neaizdomājas līdz tik augstām matērijām kā talkošana pilsētas teritorijā un arī, iespējams, savās mājās. Taču daļai no tiem, kuri regulāri talko, iespējams, jau ir apnicis vākt citu mēslus. Tā vietā viņi izvēlas vākt savus – sakopt pagalmus, iztīrīt pagrabus un kāpņu telpas, nomazgāt logus, izveidot jaunus apstādījumus un puķu dobes. Pieļauju, esmu pārāk pesimistiska un Lielās talkas dienas apmeklētības rezultāti apgāzīs manu spriedelēšanu. No sirds ceru, ka tā būs.
