“Abulmalas burlaku” muzikanti sevi dēvē par lauku folkroka kapelu, kas skarbo reālismu pasniedz caur zināmu devu naivā optimisma.
“Abulmalas burlaku” muzikanti sevi dēvē par lauku folkroka kapelu, kas skarbo reālismu pasniedz caur zināmu devu naivā optimisma.
Šobrīd ansamblī spēlē un dzied trīs dalībnieki – puķkopis jeb kapteinis Ando Krūze, Ando dēls, kurš sevi raksturo kā Strenču mūzikas skolas godu un lepnumu, jeb junga – Lauris Rozenbahs un jaunais naturālists jeb bocmanis – Harijs Upenieks.
“Ir Vidzemē divas dižas vietas. Viena ir Valmiera, kurai cauri tek Gauja, otra – Trikāta, kurai cauri plūst Abuls. Kā senā teikā teikts, tad lielie kuģi te iet garām, bet mazie nepiestāj. Tā nu mēs tos te gaidījām un gaidījām, kamēr sākām muzicēt,” grupas izcelšanos atklāj kapteinis.
Pārņēma milzīgs protesta vilnis
Viņš arī piebilst, ka “Abulmalas burlakas” izveidojušās, zināmā mērā protestējot pret pastāvošo kultūras politiku mūsu valstī. Tas tāpēc, ka šķietot – viss pārējais ir svarīgāks, bet kultūra – tikai starp citu. “Iegāju reiz vienā mūzikas ierakstu veikalā. Tur pie letes stāvēja daiļava – latviešu meiča, kura viegli klanījās rupjas krievu deju mūzikas pavadījumā. Uzskatu, ka ne jau mēs te kādu pieradinām vai asimilējam, bet viss notiek tieši pretēji. Šajā brīdī mani pārņēma milzīgs protesta vilnis,” komentē Ando. Tieši šī iemesla dēl viņam radusies ideja, ka jānodibina ansamblis, kas spēlētu latviskas melodijas. Tas noticis apmēram pirms gada, bet grūtības radušās ar muzikantu atrašanu. “Mūzikas skolas it kā beidz, bet kur viņi paliek – nezinu,” brīnās trikātietis.
To mums nospēra jau pirmajā piegājienā
Tā nu viņi trijatā beidzot ir sapulcējušies. “Labākie, kas Trikātā palikuši,” nosmej Harijs. Repertuārs tiekot veidots dažādos ceļos. Meklētas vecas dziesmas, lielākoties tādas, kas līdz šim nav dzirdētas. Ja nevar atrast, paši kaut ko piedzejojot klāt, tāpēc ar repertuāru nekādu problēmu neesot.
Pirmā uzstāšanās publikas priekšā notikusi Lieldienās. “Gājām uz skatuves ar sagatavoto dziesmu par vistām, bet to mums nospēra jau pirmajā piegājienā. Vēl nebijām tikuši uz skatuves, kad zālē jau dziedāja. Pirāti! Tad mūs pārņēma milzīga škrobe, un mēs turpinājām tā, lai tādas lietas vairāk nepieļautu. Mums visas dziesmas ir pirmatskaņojums. Otru reizi nevienu vairs nedziedam. Vienreiz un viss! Ja kāds nav bijis uz koncertu, tad viņam tas ir jānožēlo un cauri,” stāsta burlaku kapteinis. Vaicāts par koncertu skaitu, viņš piebilst, ka Trikātā notikuši jau vairāki, bet izbraukumus un ārzemju turnejas viņš nerēķinot. Nākamā jaunā programma atkal vispirms būs dzirdama Trikātā. “Kas neatnāks, otrreiz nedzirdēs, ja nu vienīgi pirātu ierakstos, ” iesaka Lauris.
Ja kapteinis liek, tad ir jādzied
Kādi jaundibinātajai grupai ienākumi? “Skarbi. Tie nav naudā izmērāmi. Tāpat kā grupas dibināšanā ieguldītie līdzekļi. Tie mērāmi tikai dzīvsvarā. Uz mūsu koncertiem biļetes vispār nevar dabūt. Atnāc, bet biļešu nav!” – tā bocmanis Harijs.
Tomēr burlakām ir kāda problēma. Viņi vēlas paplašināt grupas sastāvu un cer, ka viņus visus adoptēs kāds bagāts ārzemju latvietis. “Latviešu tautā valda uzskats, ka burlakas ir noziedznieki un kriminālu aprindu cilvēki. Tomēr tas tā nav, jo mēs papētījām vēstures dokumentus. Tie ir vienkārši strūdzinieki. Jā, viņi reizēm laupīja jeb aizņēmās, bet mūsu pasākums nav nekas krimināls,” Lauris cenšas spodrināt kapelas labo slavu. Harijs gan iebilst, ka repertuārā esot arī krimināli gabali par mafiju un narkotikām. Ja kapteinis liek, tad jādzied, gribi vai negribi.
Spriežot par jauniem dalībniekiem, burlakas skumji secina, ka viņu kolektīvā nav nevienas sievietes, bet ļoti vajagot, kas sakārto sadzīvi. “Ēst uztaisa, guļvietu sakopj, apčubina un būtu pavisam labi, ja viņa mācētu arī dziedāt un spēlēt. Uz vijolītes,” viens pēc otra savas vēlmes uzskaita līdzšinējie muzikanti.
Par politiku dziedot slēptā veidā
Katram lielam māksliniekam, protams, nāk klajā disks. Kā “Abulmalas burlakām”? “Vai tad vēl neesat iegādājusies?” viņi vaicā atbildes vietā, un Harijs sapīcis vēršas pie kapteiņa: “Teicu taču, ka jātaisa divi miljoni eksemplāru, bet iztaisījām tikai vienu. Pirmajā dienā visus izķēra! Nu nekā! Jāgaida. Ja ir sakari, tad gan kaut kur var dabūt pirātiskos.” Kapteinis mierina – kad būs gatavas vismaz 40 dziesmas, tad izdošot lielu disku, un rāda ar rokām apli krietna šķīvja lielumā.
Diskā būšot arī skarbās dziesmas. Pagaidām gan viņi vēl par politiku dziedot slēptā veidā. Piemēram, “Sēdēja bāliņš zelta ratos, Atsperes no svara lūst.”
Par politiku runājot, mūsu rajonā ir piemērs, ka muzikants spēlē kapelā, tad iesaistās pašvaldības darbā un tālāk dodas uz Saeimu. Ko plāno burlaku kapteinis? “Šim ir citādāk. Vispirms otrais solis, tikai tad pirmais,” nosmej Harijs, bet Ando turpina, ka viņš arī nākamo soli metīšot laukā un pa taisno iešot Zatlera vietā. “Tur, Saeimā – kā nokļūst, tā paliek par burlakām. Momentā par mūsējiem,” ironizē Ando.
Vecumdienas un septiņi trekni gadi
Vaicāts, kas tad manīsies, kad viņš kļūs par prezidentu, kas teorētiski varētu notikt pēc astoņiem gadiem, burlaku kapteinis atbild, ka tad viss būs kārtībā. “Saulīte lēks Rietumos, bet norietēs Trikātas ezerā. Darbaļaudis labsajūtā sitīs plaukstas, un visiem beidzot būs iestājusies laime. Jāstrādā nebūs. Tādas ir prognozes, ka mūs gaida saulainas dienas. Trešā līmeņa vecumdienas un septiņi trekni gadi. Pāris jau esam nolauzuši,” nosmej kapteinis. Viņš paskaidro, ka tā ir līdzība Plūdoņa “Uz saulaino tāli”, jo mērķim jau vienmēr ir jābūt. Agrāk, kad dzīvojām riebīgajā padomju savienībā, tad šausminājāmies, kāds tur birokrātiskais aparāts un daudz ierēdņu. Eiropā, tur gan citādāk – vienā ministrijā tikai divi cilvēki un visu padara. “Nokļuvām Eiropā. Je dritvai, kociņ! Tur uz vienu cilvēku sēd divi ierēdņi. Ārprāts!” uzskata Ando un secina, ka “Abulmalas burlakas” ir skarbie reālisti, kas savas dziesmas pasniedz caur naivo optimismu.
