164. turpinājums. Tūristu grupas nāca un gāja, visiem vietas bija, bet mums nekā.
164. turpinājums
Tūristu grupas nāca un gāja, visiem vietas bija, bet mums nekā. Atgriezās Harijs, jau satumsa, bet mēs čurnējām uzgaidāmajā telpā un gaidījām. No kārtējā vilciena ieradās kāds latvietis, izrādījās, mākslas zinātnieks un Latgales keramikas pētnieks Pujāts, kurš kopā ar ģimeni nolēmis izklaidēties. Harijs šo vīru nedaudz pazina. Ienācējs ar mums daudz nemetās, piegāja pie dežurantes, iebāza lodziņā roku ar salocītu naudaszīmi, un vieta atradās. Mēs ar Hariju zīmīgi saskatījāmies, sak, redz, kā tās lietiņas darāmas. Mēs šādas lietas gluži vienkārši nepratām, abi bijām gadījušies vienlīdz neaptēsti. Tomēr dežurante saprata, ka mēs visu esam redzējuši, tāpēc pēkšņi atradās sešvietīga istabiņa arī mūsu koplietošanai. Bijām priecīgi par to pašu.
Līdz Mukačevai soļot kājām mums nešķita interesanti, tāpēc braucām ar satiksmes autobusu. Piedzīvojumi sākās galapunktā, jo atkal nevarējām dabūt naktsmītnes. Pēc kādas stundas tomēr izdevās notvert kādu nelegālo naktsmītņu aģentu, kurš mums iedeva adresi. Tā nokļuvām dzīvoklī pie divām pavecām kundzītēm, laikam ungārietēm, kuras par dārgu samaksu mums atļāva pārgulēt “viesu istabā” – telpā ar vienu paplatu gultu un vienu vecu dīvānu. Kaut kā saspiedāmies. Abas sirmgalves, kuras laikam bija pieredzējušas turīgākus laikus, mums šķita mazliet eksotiskas, liekas, arī ļoti dievticīgas, jo ar dažādu svēto krāsainiem attēliem, kas izgriezti no ārzemju žurnāliem, bija nokarinātas visas sienas, tualetes telpu ieskaitot. Vēl abām kundzēm piederēja divi jautri pūdelīši Čopī un Bobī, kas mums palika īpaši prātā. Kad gribējām vēlāk atcerēties pieredzēto, tad teicām: “Tas bija pie Čopī un Bobī.”
Arī sadzīves neērtības reizēm spēj radīt pilnīgu priekšstatu par kādas tautas dzīvi. Mukačeva vismaz tolaik bija izteikti eiropeiska mazpilsēta, kurā jaucās kopā gan ukraiņu un krievu, gan ungāru, čehu un rumāņu valodas. Palicis prātā, kā pa vienu no centrālajām ielām sieviete veda saitē piesietu sivēnu: ruksītis raiti tecēja pa priekšu, veikli uzlasīdams aprikožu kauliņus, bet saimniece tikai ik pa brīdim dzīvnieciņu uzmundrināja, piesitot pie sāna ar pavadiņu. Harijs nepaguva jauko skatu nofotografēt.
Lai nokļūtu tuvāk dzelzceļa stacijai, vajadzēja apmeklēt arī apgabala centru Užgorodu. Tas nebija tālu, turklāt abas pilsētas stipri līdzīgas nacionālā sastāva ziņā. Tur mums laimējās, jo pilsētas nomalē izvietotajā tūrbāzē tobrīd valdīja pilnīgs klusums. Tikām pie civilizācijas ērtībām, jo saimniece mums piedāvāja pat elektrisko gludekli.
Užgorodā mūsu grupas saskaņa gandrīz vai pajuka, jo viena no skolotājām sagribēja paēst vakariņas ar komfortu un mūzikas pavadījumā, bet mums ar Hariju interesēja vienīgi paēst. Tā arī palikām divās frakcijās – sievietes iegāja restorāna terasē, kur visu laiku skanēja ungāru ritmi, bet mēs turpat iekštelpā tiesājām pasūtītās šniceles, piedzerdami skābo vīneli. Pie sevis smējāmies par turpmāko, jo nakts melnumā aizkļūšana līdz naktsmītnēm šķita visai sarežģīta. Faktiski Harijs bija vienīgais no mums, kurš dienā bija kārtīgi ielāgojis pareizo maršrutu. Kad bijām jau pusceļu nogājuši, Harijs ievēroja, ka dāmas slepeni mums seko.
Turpmāk vēl.
