Nesen «Ziemeļlatvija» rakstīja par kādu lekciju, to klausījās mediķi. Speciālistes skaidroja medicīnas darbiniekiem, kā izvairīties no stresa un vardarbības sadzīviskajās attiecībās.
Nesen “Ziemeļlatvija” rakstīja par kādu lekciju, to klausījās mediķi. Speciālistes skaidroja medicīnas darbiniekiem, kā izvairīties no stresa un vardarbības sadzīviskajās attiecībās.
Medicīnas darbinieki atklāj, ka ikdienā saskaras ar situācijām, kurās apdraud stress un psiholoģiskā vardarbība. To varot sajust no kolēģu, pacientu un slimnieku radinieku puses. Problēmas rodoties arī ģimenēs.
Cilvēkam visdārgākais ir savu tuvinieku un paša veselība. Meklējot palīdzību, viņš cer satikt laipnu, iejūtīgu mediķi. Ja kas atgadās, tad pacients uz ārstu raugās kā uz Dievu zemes virsū, cerot, ka viņš palīdzēs, izglābs, izārstēs. Ja no ārsta puses atskan skarbāks vārds, nevis izpratne un līdzjūtība, rodas pat psiholoģisks šoks.
Tā šopavasar klājās kādai smiltenietei kaimiņu pilsētas slimnīcā. Tajā pilsētā dzīvo viņas mamma. “Mammai ir sirds mazspēja,” stāsta sieviete. “Viņai sākās mirdzaritmija, kad sirsniņa iet ļoti ātri. Meklējām palīdzību slimnīcā.” Vēl tagad smilteniete dežūrārsta attieksmi atceras ar uztraukumu un žēlumu pret mammu. Ārsts nevis tūlīt mērījis spiedienu un sūtījis veco sievieti uz kardiogrammu, bet aptuveni 15 minūtes uzbrūkošā tonī pratinājis, kas viņai sāp, vai agrāk slimojusi, kur agrāk sāpējis un tamlīdzīgi.
“Pati kādreiz esmu strādājusi medicīnā un saprotu, ka ir vajadzīga anamnēze jeb ziņu iegūšana par veselības stāvokli. Taču to nevajadzēja darīt veidā, kas pazemo vecu cilvēku un uztrauc brīdī, kad jau tā ir slikti ar sirdi. Ja mammas vietā būtu vientuļš, vecs cilvēks, pieļauju, ka viņš citreiz vairs nesauktu ne ātro palīdzību, ne ietu uz slimnīcu, jo būtu bail no mediķu attieksmes. Dzīvotu mājās, dzertu pilieniņus un gaidītu, kad paliks labāk,” saka sieviete.
Viņa aicina mediķus būt iejūtīgākiem un nezaudēt cilvēcību pret saviem pacientiem arī tad, ja paši dzīvo stresā un raižu nomākti. “Ir reizes, kad palīdz cita cilvēka smaids. Varbūt slimniekam pat nav svarīgi tas, ko viņam dara, bet tas, kā pret viņu izturas, vai mediķi ir laipni un uzsmaida,” piebilst sieviete.
