Kur pačurāt?

Jā, ir tēmas, par kurām it kā neērti runāt, taču ir aktuālas pilnīgi katram cilvēkam, proti, katrai dzīvai būtnei ir vajadzība nokārtot dabiskās vajadzības. Cilvēki mūsdienās to dara tualetēs. Nereti vajadzība spiež meklēt sabiedrisko tualeti, ja, piemēram, esi atbraucis darīšanās uz citu vietu, tad cilvēks nevar iztikt bez iespējas pačurāt ārpus mājas. Mēdz būt arī visādi veselības sarežģījumi, kad ar steigu jāmeklē mazmājiņa. Vistrakāko gadījumu no savas dzīves atceros jaunībā, kad aizbraucām ekskursijā, sadzērāmies gāzēto limonādi un tad skraidījām pa parku, izmisīgi meklējot tualeti. Kad beidzot atradām, vajadzība bija tik liela, ka nebija pat kauns palūgt palaist bez rindas.

Mēs, redakcijas darbinieki, šādus stāstus par bēdīgo situāciju ar pačurāšanu Valkā esam klausījušies gadiem. Kāds kungs mūs rosināja pat sasaukt apaļā galda diskusiju, lai ieskaidrotu pašvaldībai, ka Valka ir maza, bet ātri viss sasniedzams ir tikai tiem, kuri brauc ar auto. Ja cilvēks no mikrorajona iet uz autoostu, tad viņam var savajadzēties ieskriet mazmājiņā pirms kāpšanas autobusā. Jāteic, ka daļēji arī bez apaļiem galdiem jautājums ir risināts un nu ir moderna tualete pie Tūrisma un informācijas centra, taču tas ir pilsētas vienā malā. Labi, ja pilsētā ir vēl kāda vieta, kur ieskriet, ja vajadzība spiež. Tualete ir arī jaunajā Valkas ‒ Valgas centrā. Par to ilgu laiku bija cīniņš, lai tā tiktu atvērta visiem. Bet cik ātri atvēra, tik ātri aizvēra.

Tavu bēdu, ir kaut kādi dīvainīši, kuriem ir kāds īpašs “zobs” uz tualetēm, kuriem vajag pārvietojamās gāzt, stacionārās izdemolēt. Var jau taujāt psihologiem un psihiatriem, kas notiek tādu vandaļu galvā, taču cerēt, ka no tā kas mainīsies, ir naivi. Ir jādomā, kā nepieļaut situācijas, kad vandalisms paliek nesodīts. Jo tieši nesodāmība vairo drosmi turpināt postīt.

Pilsētās mūsdienās ir novērošanas kameras. Vai tās palīdz noķert neģēļus? Datu aizsardzības likums ir labs veids, kā atrunāties un neļaut vainīgos kārt pie kauna staba. Ja arī kāds ir pieķerts, tad sabiedrību par to neinformē vai informē pasakot – vainīgais noskaidrots. Pasarg dies, ja kāds varēs no sniegtās informācijas nojaust, ka demolētājs ir vietējais rezgalis vai it kā paipuisītis. Nesodāmība provocē uz jauniem varoņdarbiem. Tikko runājām ar izbijušu policistu, kurš atklāti pateica, ka bieži tieši likumsargi ir pie vainas, ka no maza palaidņa izaug liels kauslis vai demolētājs. It kā pakrata ar pirkstu, bet lietu neuzsāk. Nevēlēšanās ķēpāties ar it kā sīkām lietām, kapacitātes trūkums. Arī cilvēki nav bez vainas. Negrib ķēpāties ar policiju, rakstīt iesniegumus, attaisnojas ar domu – kāda jēga, tāpat neko nemeklēs utt. Un tādā veidā vairo nesodāmības sajūtu. Kā būs ar šo tualetes demolēšanu, nezinām. Viss procesā. Bet zinām to, ka pašvaldība izvēlējusies vieglāko – aizklapēt tualeti ciet. Var jau arī viņus saprast. Nav risinājuma. Algot sargu ir pārāk dārgi. Bez samaksas jau neviens nesēdēs un tualeti neuzvaktēs. Bēdu leja.

Tieši tā es nodomāju arī gadumijā, kad laukumā cilvēki sagaidīja jauno gadu. Ja nu šampanietis kādam veicināja vajadzību apmeklēt tualeti, bija jāskrien aiz stūra vai uz mājām. Mazmājiņas durvis bija ciet. Ceru, ka nepārņemsim citu valstu pieredzi, kur čurāšana uz ielas ir tāda normāla padarīšana. Kad pirms daudziem gadiem biju Francijā, es nespēju nobrīnīties, kā civilizētā valstī pilsētas svētku laikā vīrieši spēj piestāt ielas malā un bez kompleksiem pačurāt. Visa apkārtne smirdēja pēc urīna, bet uztrauca tas tikai mūs. Varbūt tomēr uzvarēt vandaļus, lai mums ir tualetes?