Šīs nedēļas apspriestākais jautājums man noteikti ir par raidījumu “Tieša runa”, kurā varēja vērot diskusiju par pašvaldības izdevumu lomu vietējās varas stiprināšanā. Ja neredzējāt, tad der izmantot iespēju to noskatīties internetā.
Joprojām uzskatu un uzskatīšu, ka mūsu lasītājs nav muļķis. Par to vairākkārt pārliecinājos arī šajās dienās, kad par raidījumā redzēto absurdu uz sarunu vedināja manis sastaptie cilvēki, kuri ir tālu no mediju biznesa, bet ļoti labi saprot varas kāro un siltajos krēslos dziļi iegrimušo politiķu vēlmes.
Raidījumā dzirdētais, ka tieši iedzīvotāji ir tie, kas vēlas, lai pašvaldība izdotu laikrakstu, kas palīdzētu noturēties līdzšinējiem vadoņiem pie varas pēc iespējas ilgāk, maigi sakot, man lika atcerēties padomju laiku kompartijas izdevumu vienīgo taisnību, bez iespējas iebilst. Kur ejam?
To, ka redakcionāli neatkarīgus medijus ne velti uzskata par ceturto varu, vienkārši NEDRĪKST aizmirst situācijā, kad izglītoti cilvēki TV ekrānā likumus, kas attiecas uz pašvaldībām, tulko: “Tas nav aizliegts, tātad – atļauts.”
Balsojums rādīja, ka vairākums cilvēku vēlas, lai viņu pasta kastē būtu bezmaksas izdevums, kas stāstītu par vietējiem jaunumiem. Tā, protams, nav nosodāma vēlme, bet…
Par velti ir tikai siers peļu slazdā. Ticiet, laikraksta izdošana nav lēts prieks, un par to maksājam visi, lai arī tiek radīta ilūzija, ka krāsainās lapiņas ir bezmaksas, tie vienalga ir mūsu nodokļu eiro.
Ja, piemēram, man liktu izvēlēties, vai saņemt trīs (!!) vienādus izdevumus pasta kastē vai šī nauda tiktu tērēta kāda sirmgalvja nokļūšanai pie ārsta, es būtu par otro variantu, pat piemaksātu.
Neatkarīgām avīzēm jāturpina veikt savs sabiedrības sargsuņa uzdevums, citādi mūsu valsts slīgs dumbrājā, no kura tikai nesen esam izķepurojušies.
