Anita Anitīna
* * *
Es lūdzu piedošanu
Savas pilsētas kokiem,
Kuru zaros vairs putni
Ne dziedās, ne ligzdas vīs,
Kokiem, kuri vairs nešalks
Un rudenī nekrāsos lapas,
Kokiem, kas bija patvērums
Gan tveicē, gan tad, kad līst.
Es lūdzu piedošanu
Putniem, jo tiem ir atņemts
Katram kāds zars,
Uz kura uzsēsties drīkst,
Kur pūtināt spārnus,
Pārlaist nakti, no negaisa tverties…
Nevar tie nerimstoši
Dzīvot tikai pa debesīm.
Es lūdzu piedošanu
Ceriņiem, kas vairs neplauks,
Saldrūgti nesmaržos,
Ziedos laimītes neauklēs.
Jau pumpuri kņudēja –
Vēl brīdis, un priecīgs zaļums
Izsprāgtu pasaulē,
Bet tagad… Tagad vairs nē.
Es neticu Dievam,
Bet lūdzu: – Dievs, piedodi viņiem,
Tie nezina paši, ko dara,
Un tādēļ grūst pasaule.
Dievs klusē un neuzklausa –
Gar neticīgiem nav daļas.
Tātad – nepiedos? Katrs pats
Lai atbildi sameklē.
Naktī migla nāk klusi
Ar plīvuru segt posta darbus.
Vai sāp arī viņai?
Tā aizžņaugtu elpu klīst.
Pret rītu ar koku un ceriņu dvēselēm saujās
Tikpat klusi, kā atnākusi,
Tā paceļas debesīs.
