162. turpinājums. Es gan virskreklam biju atpogājis tikai pogas, tāpēc nosvila pilnīgi sarkana josla pāri krūtīm un vēderam.
162. turpinājums.
Es gan virskreklam biju atpogājis tikai pogas, tāpēc nosvila pilnīgi sarkana josla pāri krūtīm un vēderam. Vēl vairāk mani pārsteidza tas, ka bija apcepušas pat kājas – no īso bikšu starām līdz pat zeķītēm. Latvijā tādi brīnumi nav pieredzēti.
Harijs mūs apmācīja, kā īstiem tūristiem jāuzvedas, ja kalnos pretī nāk kāda sveša grupa. Tad tikām nostādīti rindā un pēc komandas kliedzām sveicienu “pretimnākošajiem un mežonīgajiem”. Tolaik šādi pārgājieni tikko atsākās pēc kara un pēckara gadu pārtraukumiem, un bija interesanti sastapt omulīgus vīrus ar pirmskara tradīciju bagāžu. Tūristu dziesmas, kuras viņi zināja desmitiem, tās vien bija ko vērts, vēlākie bardu atdarinājumi man šķita pilnīgs “erzacs”.
Man personīgi uzkāpšana divās nelielajās kalnu smailēs tolaik nelikās pārāk grūts uzdevums, grūtāk bija nokļūt pēc tam lejā pa krauju nogāzi. Laimīgā kārtā nekas slikts neatgadījās, un jau pievakarē izgājām uz nākamās grēdas, kas pagriezās Rahovas virzienā. Vajadzēja gudrot par nakšņošanu, un šim nolūkam bija vajadzīgi trīs priekšnoteikumi: līdzens laukumiņš telšu celšanai, malka ugunskuram un ūdens tējai. Sākām izlūkot apkārtni, bet neko piemērotu neatradām. Kalnu čukurā sēdēja guculis un vēroja savu ganāmpulku. Harijs pēc vērojumiem Kaukāzā iedzimtajiem sevišķi neuzticējās, tāpēc pie gucuļa apvaicāties sūtīja mani:
– Tev labāk padodas tā krievu mēle…
Guculis bez vaicāšanas saprata, ko mēs meklējam. Saules apspīdētā nogāzē bija redzamas trīs paralēlas taciņas, kas ievijās eglainē. Lai ejot pa vidējo, tur pēc divi simti metriem būšot strautiņš un līdzena laucīte. Informācija izrādījās pareiza, bet Harijs domāja, ka tuvumā jābūt vēl kādai citai, daudz jaukākai vietiņai. Nometām somas un gājām izlūkot apkārtni. Es pārlecu pāri strautelim, izlīdu cauri skābaržu jaunaudzītei, līdz atdūros pret aitu aploku. Līdu cauri skābaržu biežņai atpakaļ, līdz sakustināju lapseņu pūzni. Nāca saniknotie kukaiņi man virsū kā vācu štukasi, cirta dzeloņus cauri kreklam, un es dabūju mukt, apkārtni nevērodams. Sasniedzu strautiņu, bet nu nesapratu, vai esmu noklīdis pa labi vai kreisi. Dzirdēt neko nevarēja, jo strautelis tecēja skanēdams. Nolecu lejup pa metru augstu ūdenskritumiņu un ieraudzīju taciņu.
Turpmāk vēl.
