219. turpinājums. Oskars paguvis vēl ierasties arī Cesvainē , kur draudzīgi sapīpējis ar tilta sargiem, pie viena izņemdams detonatorus no ieraktajiem spridzekļiem.
219. turpinājums
Oskars paguvis vēl ierasties arī Cesvainē , kur draudzīgi sapīpējis ar tilta sargiem, pie viena izņemdams detonatorus no ieraktajiem spridzekļiem. Tā Cesvainē tilts pār Sūlas upīti palika neskarts. Bija domājis arī par dezertēšanu no leģiona, bet baidījies no visādiem ziņotājiem un nodevējiem, kuri mēdza piekalpot gan vāciešiem, gan vēlāk arī krieviem.
Tēvs pieturējās pie uzskata, ka rudzus nepieciešams iesēt jau augusta beigās, tāpēc arī togad jau laikus visu sagatavoja šim darbam. Lai zemē nebūtu jāiekaisa pēdējie graudi, tika domāts arī par rezerves krājumu radīšanu, jo uz kuļmašīnu īsti cerēt vairs nevarēja. Bet cilvēks jau vienmēr atrod izeju pat bezizejā. Vispirms tika sanaglota kvadrātveida kaste, apmēram pusmetru dziļa un divus metrus plata. Pāri kastei pārsita līstīšu redeles, pret kurām rudzu vārpas vienkārši izdauzīja. Laiks pieturējās sauss, statiņi bija izžuvuši, tāpēc graudi no kūlīšiem bira stirkšķēdami. Atlika visu pārvētīt ar kaimiņu vētījamo mašīnu “Triupf”, un pāris maisu ar graudiem varēja nolikt nebaltai dienai.
Tā pienāca 19. augusta rīts, tāds mazliet dūmakains, jo migla ilgi neizklīda. Tēvs bija sācis ecēt nesen uzarto papuvi. Es nesen kā paēdis brokastis, māte beigusi kūts apkopšanas darbus. Gūsteknis Fedja kā gājis pie savas brūtes, tā nebija rādījies. Biču Aija nesen uz divām nedēļām mobilizēta nocietinājumu rakšanā. Viss kluss un mierīgs, un te pēkšņi spalgs gaudojiens pāršķēla klusumu, un netālu no Nāružas dzelzceļa tilta gaisā uzvijās melns zemju stabs un atskanēja eksplozija. Pēc tam artilērijas šāviņu kaucieni sekoja cits citam, bet visi draudoņas lidoja mums pāri. Mēs ar māti ik pa brīdim parāvāmies aiz virtuves vaļējo durvju stenderes, bet vienlaikus vērojām arī notiekošo. Te māte ieraudzījusi, ka dzelzceļmalas grāvī kustoties kāda galva. Sāku vērot: jā, kolīdz šāviņš pārlidojis, galva paceļas virs grāvja malas, kolīdz nāk cits gaudojiens — galva pazūd kā makšķeres pludiņš, kad pieķērusies prāvāka zivs.
– Tas taču Stučka Jānītis! – es pazinu savu klasesbiedru.
Tā kā šāviņu gaudojieni pēkšņi pārstāja, māte izgāja pagalma vidū un sauca Jānīti, lai nāk pie mums. Puisis patiešām bija pārguris un satraukts, jo vienā stiepienā esot noskrējis deviņus kilometrus. Viņa tēvam kā jau dzelzceļa darbiniekam pienācās pārtikas kartiņas, kuras varēja izpirkt strādnieku veikaliņā Ērgļos. Pēdējās dienās vilcieni līdz Ērgļiem faktiski vairs nekursēja, tāpēc māte dēlēnu bija sūtījusi kājām. No “Ķīpēniem” pa dzelzceļa līniju savi vienpadsmit kilometri ejami, tāpēc Jānis ceļā devies visais agri, bet iepretī Vecmuižas ezeram, no kurienes stacija jau redzama, jutis, ka nav īsti labi. Bijis dzirdams motoru troksnis, lidojuši šāviņi, spindzējušas lodes, tāpēc laidies atpakaļ.
Kamēr mēs pagalmā runājāmies, arī tēvs jau izjūdzis zirgu un steidzās mājās no papuves ecēšanas. Viņš mūs ar Jānīti tūdaļ iedzina kartupeļu pagrabā, kas gan nebija drošs patvērums, bet labāka mums nebija. Kādu brīdi arī mamma ar manu māsu tur apmetās.
Tā pagāja vairāk par stundu, nekādi šāviņi nelidoja, tāpēc māte teica, lai nu Jānītis jožot mājās, citādi viņam mamma dzīvojot vienos uztraukumos un neziņā.
Turpmāk vēl
