Kā panākt straujāku iedzīvotāju labklājības kāpumu valstī? Kā pārvarēt inflāciju?
Kā panākt straujāku iedzīvotāju labklājības kāpumu valstī? Kā pārvarēt inflāciju? Kā panākt, lai cilvēki nebrauktu peļņā uz ārzemēm?
Dzirdētas daudzas atbildes, bet ikreiz atrodas citu viedokļu aizstāvji. Kas vienam liekas pareizais risinājums, tas citam šķiet kā uzkāpšana uz sāpīgākās varžacs. Varam uzskatīt, ka strīdos dzimst patiesība. Bet prakse apliecina, ka dažreiz strīdos dzimst tikai naids cilvēku attiecībās. Viss atkarīgs no tā, kādā veidā un cik argumentēti strīdamies.
No jauna uzsildīta tēma
Ziemā jau daudzi apdedzinājās, noticot baumām par gaidāmo lata devalvāciju. Bet rādās, ka šis jautājums aizvien nedod mieru dažiem augstskolu pasniedzējiem, kuri nekādi nespēj saprast, ka Latvijas finanšu sistēma nav gluži autonoma, bet tā ir tikai daļa no Eiropas savienības kopīgās finanšu politikas.
Zīmīgi, ka tagad tiek ieteikts lata kursu pielīdzināt eiro kursam kā 1:1. Šajā gadījumā man gribas atgādināt, ka visu to jau bijām reiz dzirdējuši. Pirms gadiem divpadsmit šādu perspektīvu, tikai toreiz lata pielīdzināšanu 1:1 pret dolāru, un “Bankas Baltija” krahs sākās tieši šādu nepiepildītu cerību dēļ. Tas bija toreizējais ministrs Ojārs Kehris, kurš Aleksandram Laventam iedvesa šādu aplamu pārliecību. Un Lavents rīkojās, piesaistīja noguldītāju naudu, solot 90 procentus gadā. Un Lavents ar savu kompāniju sajūsmināti izsaimniekoja noguldītāju naudiņu, jo cerēja, ka pēc lata devalvācijas cilvēkiem varēs atdot uz pusi nevērtīgākus latus.
Šis velnišķais plāns Laventam neizdevās, jo Latvijas Bankas toreizējais prezidents Einars Repše, uzklausījis saprotošus padomniekus, lata devalvācijai nepiekrita. Rezultātā tika sagrautas pāris izlaupītas bankas, toties tika saglabāta nacionālās valūtas stabilitāte.
Tagad banku sistēma Latvijā ir nostabilizējusies, un, kamēr nav notikusi globāla finanšu sistēmas katastrofa, tikmēr jebkādas runas par lata devalvāciju uzskatāmas par diversijas mēģinājumu.
Mazs akmentiņš uzņēmēju dārziņā
Kaut Latvijā ir ap 70 tūkstošiem bezdarbnieku, tiesa, daļa no viņiem strādā nelegāli, uzņēmēji un pat valsts iestādes sūdzas, ka trūkst darbaroku, jo pārāk liels skaits strādnieku aizbraukuši uz Lielbritāniju vai Īriju. Bet vismaz pusē gadījumu strādnieku vai ierēdņu emigrācijā vainojami paši darba devēji, nereti arī politiķi.
Nav taču mazums sīko vai vidējo uzņēmumu, kur īpašnieki sev ceļ jaunas mājas, pērk dārgas automašīnas, bet strādniekiem mēnešiem ilgi neizmaksā nopelnīto algu, kas jau tāpat visai simboliska.
Vai cits piemērs. Kaut kāds SIA pieņem darbā jaunu cilvēku – uz pārbaudes laiku, maksājot pusi no pienākošās algas. Kad pārbaudes laiks pagājis, SIA vadība atsakās slēgt pastāvīgu darba līgumu un uz ielas izmestā speciālista vietā pieņem citu – atkal uz pārbaudes laiku.
Nesen avīzes rakstīja, ka Tieslietu ministrijā vakantas 50 darba vietas. Kā rodas šāda situācija? Viens no iemesliem ir tas, ka “Jaunā laika” valdīšanas periodā daudzi pieredzējuši speciālisti darbu ministrijā pameta, jo citādi tiktu atrasts iegansts atbrīvošanai. Vietā pieņemtie studenti pieredzes trūkuma dēļ bieži netika galā ar darba pienākumiem. Kaut kas līdzīgs notika arī Rīgas domē Aksenoka valdīšanas periodā, kad pret darbiniekiem tika vērptas intrigas, lai izbrīvētu vietu partijai uzticamiem kadriem.
Ja cilvēkus nerro un pazemo, tad nebrīnīsimies, ka daudzi brauc projām no Latvijas. Kaut ne jau Latvija vainojama, ka daži puskoka lēcēji taisa cūcības.
Pasaules praksē sen pierādījies, ka sekmīgāk strādā tie uzņēmumi, kur strādājošie jūtas kā viena liela un draudzīga ģimene. Kur ierindas strādniekam nodrošināta ne tikai pieklājīga samaksa, bet ir jūtamas vispusīgas rūpes par darbinieku labklājību. Lai strādniekiem būtu pilnvērtīgas atpūtas iespējas un medicīniskā aprūpe, lai mātēm uzņēmums nodrošinātu lētu bērnudārzu, nemaz nerunājot par lētu ēdnīcu, dušām un transporta atvieglojumiem. Ne jau valstij vien jārūpējas par iedzīvotājiem, sava solidāra daļa jānodrošina arī darba devējiem.
Viesstrādnieki ir tikai daļējs risinājums
Lai ražotu, vajadzīgas darba rokas. Vakances parasti aizpilda viesstrādnieki no valstīm, kur liels bezdarbs un zemas algas. Uzskata, ka Latvija var likties tīkama ukraiņiem, baltkrieviem, moldāviem, rumāņiem, bulgāriem, ķīniešiem.
Ražošanu tā var aktivizēt. Bet tas ir koks ar diviem galiem. Daļa sveštautiešu pēc kāda laika negribēs atgriezties dzimtenē, un tad varam piedzīvot laikus, kad neapmierinātu un pretenciozu jaunu cilvēku pūļi sāk dedzināt automašīnas un dauzīt skatlogus. Un vienmēr jau atradīsies kādi Latvijai naidīgi spēki, kuri neapmierinātību sabiedrībā uzkurinās ar nolūku. Rietumeiropa pašlaik nonākusi visai neapskaužamā stāvoklī, daudzo miljonu viesstrādnieku dēļ draud nopietni satricinājumi. Eiropeiskā civilizācija tomēr nav Bābeles tornis, jo dažādu etnosu integrācija vienotā nācijā noris tikai vairāku paaudžu laikā, bet kristīgās un islamiskās vērtības evolucionē pa paralēliem sliežu ceļiem, radot gandrīz nepārcērtamu pretrunu mezglojumu.
Kurš tagad apgalvos, ka viņš zina vienīgo pareizo risinājumu, tas kļūdās par visiem simts procentiem.
