161. turpinājums. Dāmas apmetās nedaudz atpūsties, kamēr mēs ar Hariju izlūkojām apkārtni.
161. turpinājums.
Dāmas apmetās nedaudz atpūsties, kamēr mēs ar Hariju izlūkojām apkārtni. Aiz liellopu novietnes taciņa veda pāri gravai, un tur likās jauka vieta telšu celšanai. Kad atgriezāmies pie mantām, ar mūsu feministēm tērzēja guculietes, kuras nodarbinājis jautājums, kāpēc latviešu vīrieši savām sievietēm atļauj staigāt apkārt tādos trūcīgos peldkostīmos. Rādījās, ka viņas arī tā būtu gribējušas, tikai vīrieši tik lielu izlaidību nepieļaujot. Tiesa, vēlāk ievērojām, ka gados jaunākās un izglītotākās daiļavas atradušas kompromisu, tērpjoties vieglos treniņtērpos.
Nakšņošanas vieta bija ļoti izdevīga – tuvumā ūdens, bet kalnāja mugura, kur soļot nākamajā dienā, turpat vai ar roku sasniedzama. Nolēmām, ka mēs ar Hariju pievakarē iesim uz gucuļu lopu novietni nopirkt pienu, kaut īstenībā mums vairāk interesēja iepazīt ganu vasaras nometnes dzīvi. Vispirms dabūjām pārliecināties, ka gucuļi nemaz nerespektē ar dekrētu uztiepto Maskavas laiku, jo vēl 1958. gadā ietiepīgi savus pulksteņus regulēja pēc agrākā Austrumeiropas laika. Šī pārpratuma dēļ mēs veselu stundu gaidījām uz goteļu slaukšanas reizi. Turklāt par pienu mums noprasīja divreiz dārgāk nekā Latvijā. Vakarā nometnē saradās vesels bars ļaužu, nebija skaidrs, ko tik daudz cilvēku var sadarīt, ja aprūpējami tikai daži desmiti govslopu, kurus atliek vienīgi ganīt un izslaukt. Teica, seši līdz astoņi litri no govs dienā izslaucot, un no tādām alpīnistēm arī vairāk nevarēja gaidīt. Jaunās guculietes nolasījās pulciņā, sēdēja gravas malā un skanīgi dziedāja, pēc tam uzklupa Harijam, lai nofotografējot. Deva pat adreses, uz kurieni bildes sūtīt. Harijs arī lielā nopietnībā visu pierakstīja, bet latviski pie sevis purpināja:
– Štruntu es jums sūtīšu, tik dārgi par pienu noplēsāt…
Trešā pārgājiena diena bija pati jaukākā. Pusstundā tikuši līdz pārkāpei, tālāk virzījāmies pa korē iemītu taciņu, un vismaz divdesmit kilometru rādiusā mums bija pārskatāms kā uz izritinātas vēršādas. Pēc kartes un kompasa Harijs viegli noteica raksturīgās kalnu smailes – Stigu un Bļizņicu. Mums tur bija jānokļūst. Subalpīnās ganības šeit raksturoja aitu apgrauzti mellenāji un virši, soļot tur viegli, jo ir tikai pusotra kilometra virs jūras. Vieglā vējelī saules negantumu gandrīz nejūt, tāpēc pavisam elementāri pārsauļojāmies.
Es gan virskreklam biju atpogājis tikai pogas, tāpēc nosvila pilnīgi sarkana josla pāri krūtīm un vēdera. Vēl vairāk mani pārsteidza tas, ka bija apcepušas pat kājas – no īso bikšu starām līdz pat zeķītēm. Latvijā tādi brīnumi nav pieredzēti.
Harijs mūs apmācīja, kā īstiem tūristiem jāuzvedas, ja kalnos pretī nāk kāda sveša grupa. Tad tikām nostādīti rindā un pēc komandas kliedzām sveicienu “pretimnākošajiem un mežonīgajiem”. Tolaik šādi pārgājieni tikko atsākās pēc kara un pēckara gadu pārtraukumiem, un bija interesanti sastapt omulīgus vīrus ar pirmskara tradīciju bagāžu. Tūristu dziesmas, kuras viņi zināja desmitiem, tās vien bija ko vērts, vēlākie bardu atdarinājumi man šķita pilnīgs “erzacs”.
Man personīgi uzkāpšana divās nelielajās kalnu smailēs tolaik nelikās pārāk grūrs uzdevums, grūtāk bija nokļūt pēc tam lejā pa krauju nogāzi. Laimīgā kārtā nekas slikts neatgadījās, un jau pievakarē izgājām uz nākamās grēdas, kas pagriezās Rahovas virzienā. Vajadzēja gudrot par nakšņošanu, un šim nolūkam bija vajadzīgi trīs priekšnoteikumi: līdzens laukumiņš telšu celšanai, malka ugunskuram un ūdens tējai. Sākām izlūkot apklārtni, bet neko piemērotu neatradām. Kalnu čukurā sēdēja guculis un vēroja savu ganāmpulku.
Turpmāk vēl.
