It kā, kas tur liels? –Lai sēd un ņaud! Jo kas gan ir viens svešs kaķis, salīdzinot ar cilvēku ikdienas problēmām?
It kā, kas tur liels? –Lai sēd un ņaud! Jo kas gan ir viens svešs kaķis, salīdzinot ar cilvēku ikdienas problēmām?
Tomēr pēdējo dienu notikumi Smiltenē apliecina, ka joprojām vismaz daļā sabiedrības nav zudusi līdzcietība un spēja aktīvi rīkoties citu labā, pat ja tas ir tikai izmisis dzīvnieks.
“Vajag vien neatlaidību un mīlestību,” pirmais par kaķa nokāpšanu no koka “Ziemeļlatvijai” otrdienas rītā pavēstīja smiltenietis Uldis Kalniņš.
“Ziemeļlatvija” iepriekšējā numurā jau rakstīja par dzīvnieka glābšanas operāciju. To sarīkoja vairāki iedzīvotāji, mēģinot nocelt no pilsētas kapsētā augošas, gandrīz 20 metru augstas kļavas kaķi.
Pirmdien vēlu vakarā U. Kalniņš pie koka pieslēja savas kāpnes, to augšpusē pienagloja reņģes, lai pievilinātu kaķi pašu kāpt lejā. Nākamajā dienā kokā tupētāju apciemoja arī smilteniete Mārīte Pommere. “Ilgi stāvēju. Runāju ar viņu, saucu lejā, vilināju ar desas gabaliņu,” atceras sieviete. Kad beidzot dzīvnieks bailīgi tuvojās kāpņu augšpusei, Mārīte nocēla trepes ar visu kaķi.
“Tagad ir milzīgs prieks, jo ir izglābta viena dzīvība. Saviem puikām izstāstīju, jo viņi pārdzīvoja. Tāpat arī kaimiņiem, kuri juta līdzi. Viena kaimiņiene pirms tam teica, ka naktī nevarējusi gulēt, domājusi iet runāt ar kaķīti kā ar cilvēku, lai viņš nāk lejā, palūgt Dieviņu,” stāsta M. Pommere. Viņai ļoti patīkot kaķi, tādēļ arī neesot palikusi vienaldzīga.
Mārīte cer, ka kaķis atradīs saimnieku. Nokāpis no koka, dzīvnieks pienācis klāt sievietei, atļāvis sevi paglaudīt un ieturējies ar desu. Gandrīz piecas dienas kokā tupējušais kaķis izrādījās glīts dzīvnieks pelēkbrūnā krāsā ar garspalvainu kažociņu. Kurp viņš devās, atkal zem kājām jūtot zemi, nav zināms.
