160. turpinājums. Tur, protams, visas vietas aizņēma tie, kas ceļoja ar ceļazīmēm. Mēs kaut kā izvietojāmies priekšplānā – kur nu kurais. Tā sagaidījām rītausmu.
160. turpinājums.
Tur, protams, visas vietas aizņēma tie, kas ceļoja ar ceļazīmēm. Mēs kaut kā izvietojāmies priekšplānā – kur nu kurais. Tā sagaidījām rītausmu. Pasēdējām Tisas krastos, tad Harijs mudināja apmeklēt tirgu, jo šis iestādījums ir katras tautas un katras apdzīvotas vietas spogulis. Tur sapirkāmies lētus sīpolus un šādus tādus augļus, pēc tam veikalos laimējās tikt pie gaļas konserviem un cukura, jo tolaik padomijā parasti neko vairāk par makaroniem plauktos neredzēja. Šeit tomēr bija Ukraina, kur dzīves standarts mazdrusciņ atšķīrās no Iekškrievijas. Tūristu bāzē, ieķīlājot pasi, varēja noīrēt pilnīgi jaunas sudrabotās teltis, ko tūristi parasti sauc par pamirietēm. Jā, vēl dabūjām divus spaiņus, jo katliņu nomas punktā nebija. Tā saposāmies vismaz nedēļu ilgam pārgājienam kalnos.
Ap launaglaiku jau visi nadzīgi maršējām augšup gar melnās Tisas krastiem, ūdeņu šalkoņas pavadīti. Ap 20 kilometru attālumā vajadzēja atrasties Apšicas ūdenskrātuvei – tā vēstīja tūristu kartes. Ceļš gan izrādījās stipri akmeņains, vietām lietus izskalots, domāts vienīgi kokmateriālu izvešanai, tāpēc mūsu gājiens kļuva aizvien gausāks. Tuvojās vakars, un mēs nolēmām uzsliet teltis ar sīkiem alksnīšiem noaugušā krastmalas laukumiņā. Ja nebūtu straujās upes ar baltu putu cepurēm vilnīšu galos, ja nebūtu stāvo krauju ar melnīgsnējām eglēm, kas sākās otrpus grubuļainā ceļa, tad varētu pieņemt, ka atrodamies kaut kur Latvijā. Apkārtējā augu valsts nekādu eksotiku neuzrādīja. Toties gulēšana pie nemitīgi burzguļojošās upes, kad zem telts noklāti salauzītie alkšņu zari ar nelielu skuju virsoderi, lai nesūt sāni – tas man bija vienreizējs piedzīvojums. Līdz tam īstā teltī nekad vēl nebiju nakšņojis, jo, būdams zemnieka dēls, vienmēr ārkārtas situācijās priekšroku devu siena gubiņām. Un faktiski Harijs bija vienīgais no mums, kurš tolaik zināja, kādā veidā tādu telti iespējams uzsliet, kā pareizi jāsien mezgli. Pat rajona skolu pirmais tūristu salidojums, kā man apgalvoja, esot sarīkots, komandām saslejot zaru būdas.
Arī no rīta tālākceļš visai raiti nevedās, jo ceļš kļuva vēl briesmīgāks. Vietām vajadzēja lēkāt no viena gludāka akmens uz otru, līdzsvaru noturot uz līdzpaņemtajiem telšu mietiem, jo daži akmeņi izrādījās kustīgi. Arī kārtīgu pārgājiena apavu mums nebija. Apšicai pat pagājām garām, jo gaidītās ūdenskrātuves vietā auga zāle ar pāris bišu stropiem vidū.Tolaik jau bija pārtraukta baļķu pludināšana, tāpēc ūdeni uzkrāt aiz slēgumiem vairs nebija vajadzīgs. Beigu beigās pie mežcirtēju mītnes atradām taciņu, kas veda uz kalnu pāreju. Nu atkal Harijs kļuva par tādu kā instruktoru, apmācot mūs pareizi soļot, jo taciņa visu laiku virzījās augšup kā pa jumtu, reizēm bīstami tuvu pieliecoties ar krūmiem noaugušai kraujai, citviet aizliecoties biezā eglainē ar sūnainiem stumbriem un brūnu skuju paklāju zem kājām. Kad bijām jau gauži piekusuši, kļuva jaušams, ka mežs drīz beigsies, arī kāpums vairs nebija tik stāvs. Pāris reizes mums pretī nāca gucuļi ar smagiem maisiem, kurus balansēja līdzsvarā uz pleca. Mums likās, ka viņi no kalnu ganībām nes lejup sagatavotos sierus. Un drīz jau arī redzējām, kā egļu pavēnī vīrieši slauc aitas – sieviešu tuvumā nebija.
Klajums parādījās pēkšņi, jo eglājam nebija pie mums pierastā mežmalas krūmāja. Pauguraina kaupre, noaugusi ar kuslu zālīti un zvilnāju paegļiem.
Turpmāk vēl.
