Buramvārdus, Līgo dziesmas, lēnu un līganu, maģiskam rituālam līdzīgu iešanu aplī, – to visu pirmdienas vakarā varēja dzirdēt un redzēt Jērcēnu pagasta tautas namā.
Buramvārdus, Līgo dziesmas, lēnu un līganu, maģiskam rituālam līdzīgu iešanu aplī, – to visu pirmdienas vakarā varēja dzirdēt un redzēt Jērcēnu pagasta tautas namā.
Pagasta folkloras kopa “Mežābele”, atsaucoties laikraksta “Diena”, Ilgas Reiznieces, Latvijas radio un “Ziemeļlatvijas” aicinājumam, iesaistījās akcijā “Piedzīvosim Jāņus” un mācījās Līgo dziesmas, kā arī Jāņu tradīcijas. Jāteic gan, ka šīs Valkas rajonā un ārpus tā robežām populārās kopas dziedātājiem arī līdz šim Līgo dziesmas nav bijusi sveša lieta, bet vai tas īstiem Jāņu svinētājiem var būt par šķērsli, kārtējo vasaras saulgriežu ielīgošanai. Var paši kopas dalībnieki vēl jaunas dziesmas iemācīties un vienlaikus senās tradīcijas parādīt arī bērniem, kuri, paņemti līdzi, ar interesi vēroja pieaugušo izdarības. Apdziedāšanas objektu nevajadzēja izdomāt, jo kolektīvā jau labu laiku darbojas divi Jāņi – Jānis Sebris un Jānis Lācis. Savukārt Marija Esīte uz saulgriežu ielīgošanu bija uzvilkusi šiem svētkiem raksturīgās drānas – tautas tērpu.
J. Sebris “Ziemeļlatvijai” pastāstīja, ka “Mežābelē” darbojas no 1997. gada. “Laika gaitā vīri ir mainījušies, bet ar Jāni Lāci visu laiku esam kopā,” saka J. Sebris. M. Esītei dziedātājas stāžs ir vēl lielāks. “Es te esmu kopš seniem laikiem. Šķiet, ka šī ir kāda sestā skolotāja, kuras vadībā darbojos kopā. Esmu dziedājusi ārzemēs, kā arī vairākās vietās Latvijā. “Mežābeles” sastāvā piedalījos Dziesmu svētkos,” stāsta M. Esīte.
Visi trīs ar dziesmu draugos bijuši visu mūžu. “Par dziesmas nozīmi savā dzīvē es varētu daudz stāstīt. Pirmo reizi uz skatuves dziesmu dziedāju 1941. gadā. Tā bija “Jūs, bērniņi, nāciet ar priecīgu prāt””. Daudz dziesmu iemācījos skolā. Vēlāk Smiltenē iestājos vīru korī, ko toreiz vadīja diriģents Artis Kumsārs. Dziesma mani vienmēr ir uzturējusi labā formā un devusi spēku,” apliecina J. Sebris.
J. Lācis atzīst, ka patiku pret dziesmu mantojis no tēva. “Viņš bija muzikants. Visās svētku reizēs notika spēlēšana un dziedāšana. Tās tas bija arī Jāņos. Iespējams, tādēļ ar dziesmu sadraudzējos uz visu mūžu,” saka J. Lācis. Pēc viņa domām, agrāk Līgo svētki bijuši skaistāki. “Kādreiz dzīvoju Valmieras rajonā. Atceros, ka Jāņos tuvāko māju cilvēki dziedādami, ar jāņzālēm un pilni labestīga humora apstaigāja cits citu, un katras sētas saimnieku sveica svētkos,” atmiņās dalās J. Lācis.
Visi trīs folkloras kopas dalībnieki atzinīgi vērtē Jāņu ielīgošanas akcijas, jo tajās senās svētku tradīcijas ir iespēja apgūt jaunajai paaudzei.
“Tas ir ļoti vērtīgi. Pirmās brīvvalsts laikā es, būdams bērns, pa radio bieži dzirdēju dziedam tautas dziesmas, tādēļ tās man no prāta nav izgaisušas. Pašlaik vienīgi Radio 2 šad tad atskaņo senākas melodijas. Tautas dziesmu zināšana sekmēs mūsu kultūras saglabāšanu. Nav vajadzīga nepārtraukta smagā roka atskaņošana,” saka J. Sebris.
Jāņu ielīgošanas vadītāja I. Garā ar lielu atbildības izjūtu zināšanas par Jāņu svinēšanas tradīcijām sniedza citiem. Viņas skaidrojumos uzmanīgi ieklausījās visi, lai atcerētos, ka Līgo vakarā visām meitām un sievām galvās jābūt ziedu vainagiem. Savukārt Jāņa tēva vainags jāpin tikai no ozola zariem un tajā nedrīkst būt neviena zieda. Jāņa tēvam gan var dāvināt dažādas jāņzāles, kurās parasti neiztrūkstošas ir kviešu un miežu vārpas. Ja Jāņa mātei vainadziņš patīk, pēc svētkiem to istabā var novietot tā saucamajā kroņa vietā līdz nākamajiem Jāņiem. Pušķotiem ar vainadziņiem jābūt visiem mājdzīvniekiem, neaizmirstot pat kaķus, suņus un rukšus. Tad izdosies laba līgošana.
