Svētku nedēļas noskaņojumu maķenīt pabojāja ziņa, ka Latvijā ir trešā zemākā minimālā darba alga mēnesī starp Eiropas Savienības dalībvalstīm.
Svētku nedēļas noskaņojumu maķenīt pabojāja ziņa, ka Latvijā ir trešā zemākā minimālā darba alga mēnesī starp Eiropas Savienības dalībvalstīm. Zemāka tā esot tikai Rumānijā un Bulgārijā. Nav jābūt dižam ekonomistam, lai saprastu, ka diemžēl algas nepalielinās tik strauji kā cenas veikalos. Ar pieciem latiem veikalā vairs nevar iepirkties, lai ledusskapī būtu redzams papildinājums. Nepieciešama trīs reizes lielāka summa. Cilvēki tā ir nokāvušies ar domu par savas ģimenes pabarošanu, ka nekam citam vairs neatliek laika un spēka. Ne par velti tautā pastāv teiciens – strādā, lai paēstu. Negribas ticēt, ka dižie tautas priekšstāvji ir tik naivi, lai nesaprastu, ka tauta (lasi – pensionāri) arvien dziļāk grimst nabadzībā. Nav jābrīnas, ka vecīši ātrāk grib nomirt, jo viņiem vienkārši vairs nav spēka vecumdienās vēl cīnīties par izdzīvošanu. Kā pliki pa nātrēm sitas arī ģimenes ar bērniem. Lai kā gribētos dzīvot taupīgāk un pieticīgāk, nekas nesanāk. Iespējams, savos gados vēl neprotu sabalansēt izdevumus ar ienākumiem, tomēr dažādas aptaujas un statistikas dati liecina, ka kaut kas nav kārtībā ar Latvijas ekonomiku. Atklāti sakot, man ir apnicis klausīties pasakas par rožaino nākotni, jo gribas dzīvot ar pilnu krūti tagad un tūlīt! Kā senos, labos laikos gribas uzklāt bagātīgu svētku galdu, lai līgo dziesmām pietiktu spēka! Cik latvieši varēs to izdarīt? Iespējams, ka mazliet ar burvestības pieskaņu apveltītais vasaras saulgriežu laiks, nomierinās sakarsušo prātu, bet valdībai tā kā būtu laiks domāt par tautu, nevis tikai par savām algām.
