Vai viens students var sekmīgi mācīties, piedalīties augstskolas kultūraktivitātēs, pašpārvaldē, dziedāt korī, dejot, doties uz mēģinājumiem citās pilsētās, divās dienās ar koncertiem apbraukt pusi Latvijas un nenokavēt nevienu lekciju?
Vai viens students var sekmīgi mācīties, piedalīties augstskolas kultūraktivitātēs, pašpārvaldē, dziedāt korī, dejot, doties uz mēģinājumiem citās pilsētās, divās dienās ar koncertiem apbraukt pusi Latvijas un nenokavēt nevienu lekciju? Benita Aržanova ir pierādījusi, ka var.
Pērn viņa absolvēja Valkas ģimnāziju, bet šopavasar būs pabeigusi politisko zinātņu studijas Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes 1. kursā. Tā Universitātē ir pati jaunākā fakultāte, pēc skaita trīspadsmitā.
“Varbūt kādam šķiet, ka tas ir baigi straujš dzīves ritms, bet es to nejūtu. Esmu pieradusi visu laiku atrasties kustībā. Drīzāk otrādi, – mani nomocītu ilgāka palikšana uz vietas,” par sevi saka B. Aržanova.
Varēs strādāt gan pašvaldībās, gan Saeimā
Pēc studiju beigšanas profesiju izvēles spektrs būšot visai plašs. “Kas mēs būsim pēc mācībām, – tas ir mūžīgais jautājums, ko uzdod mūsu kursa studentiem. Pēc pasniedzēju teiktā, ar šo izglītību var strādāt visdažādākajās jomās. Varam būt sabiedrisko attiecību speciālisti firmās un valsts iestādēs. Ir iespēja dabūt darbu ministrijās, kļūt par biroju vadītājiem un tā tālāk. Plašā profesiju profila dēļ mums arī ļoti daudz ko māca. Mācību programmā ir žurnālistika, socioloģija, dažādu aptauju veikšanas prasme, ievads politiskajās zinātnēs, starptautiskā politika un citi priekšmeti. Šāgada rudenī mums jāizvēlas specialitāte, jo bakalaura programmas apguvei ir trīs gadu kurss. Pēc tam divi gadi paredzēti maģistra grāda iegūšanai. Tas nozīmē, ka jau rudenī no trim virzieniem – starptautiskajām attiecībām, salīdzināmās politikas un publiskās administrācijas – vajadzēs izvēlēties, kurā specializēties,” stāsta B. Aržanova.
Studente atzīst, ka viegli nav, bet sabiedriskās aktivitātes ar mācībām izdodas savienot. Liela nozīme arī tam, cik dziļi vajadzīgie mācību priekšmeti apgūti un izzināti vidusskolā. “Pēc skaita tur mums to bija vairāk. Tagad mums ir pieci seši priekšmeti semestrī. Mums jau 1. kursā ir jāraksta kursa darbs. Daļai ir grūti saprast, ko tas nozīmē. Tas nav tik vienkārši, kā sagatavot referātu. Kad iestājos fakultātē, domāju, ka vajadzēs pārtraukt dažas nodarbes, izņemot dziedāšanu korī. To gan nolēmu turpināt, lai tur vai kas. Varbūt vēl iestāšos studenšu korporācijā. Taču nu esmu visur. Nu nespēju vakaros nosēdēt uz vietas kopmītņu istabiņā! Dziedu korī “Juventus”, esmu studenšu korporācijas “Staburadze” biedre, braucu arī uz Valku piedalīties kora “Ancora” mēģinājumos, mazliet piedalos arī deju kopas “Sudmaliņas” darbā, esmu iesaistījusies arī fakultātes studentu pašpārvaldes darbā, kur vadu akadēmisko lietu komisiju, bet Universitātes pašpārvaldē darbojos kā savas fakultātes pārstāve un vēl esmu kursa vecākā,” savas sabiedriskās un kultūraktivitātes uzskaita Benita.
Mokošāk ir sēdēt uz vietas
Sabiedriskajā dzīvē viņai visvairāk laika aizņem darbošanās studenšu korporācijā. “Jāapmeklē dažādi pasākumi – audzināšanas un deju stundas, arī pašas šo to organizējam. Nedrīkst kavēt arī mēģinājumus pašdarbībā. Otrdienās un ceturtdienās, piemēram, mans dienas režīms ir šāds: no rīta apmeklēju lekcijas; tās beidzas pulksten 16.00; piecpadsmit minūtes pirms pieciem pie Matīsa tirgus satiekos ar kora “Ancora” diriģentu Farhadu Stadi un tad braucam uz Valku, lai piedalītos kora “Ancora” mēģinājumā; pulksten 22.00 braucam uz Rīgu; pēc pusnakts esmu kopmītnēs. Gadās, kad ritms ir straujāks. Ir bijis tā, ka ceturtdien dodos uz rajona koru kopmēģinājumu Smiltenē, piektdien esmu korporācijas ballē Rīgā, sestdien kora mēģinājumā Valkā, svētdien skatē Smiltenē, bet pirmdien no rīta jau sēžu lekcijās. Man tas nekas ārkārtējs nav – normāls režīms, un es tādā jūtos labi. Man patīk atrasties ceļā,” apliecina Benita.
Ģimnāzijas ceļamaize ļauj visu veikt
Viņa gan atzīst, ka ir bijuši gadījumi, kad nogurumā prāts saka – nu ir viss! Jo mācības jau tādēļ nekur neizzūd. Tomēr tie parasti ir mirkļa vājumi. “Lai sagatavotos semināriem, ir ļoti daudz jālasa, turklāt lielākā vajadzīgās literatūras daļa sarakstīta angļu valodā. Esmu ļoti pateicīga Valkas ģimnāzijas skolotājiem, kuri man ir devuši dziļas zināšanas. Piemēram, vēsturē man nav nekādu problēmu, arī citos priekšmetos īpašu sarežģījumu nav. Tiem, kuri vidusskolā mazāk bija mācījušies angļu valodu, diezgan grūti veicās ar uzdoto tekstu izlasīšanu. Pasniedzējs pasaka, ka par kādu tēmu tādā un tādā grāmatā līdz nākamajai dienai jāizlasa 300 lappušu. Man tāds uzdevums īpašas grūtības nesagādāja, bet bija studenti, kuri ilgi lasīja un tulkoja,” pirmo gadu studijās atminas Benita.
Kādreiz uzskatīja, ka par studentu dzīvi neko nezina tāds students, kurš nav dzīvojis kopmītnēs. Agrāko gadu studenti par mūsdienu bakalauriem dažreiz pat pasmaida – ko tad viņi zina, jo nu jau tikai jāmācās, tādēļ kopmītnēs tikai muša dzirdama. Benita domā, ka tagad tas ir tikai no paša atkarīgs. “Jā, esmu dzirdējusi par kopmītnēm, kurās studenti gandrīz ik vakaru rīko tusiņus, bet man ir gadījušās tādas, kurās var to mušu dzirdēt. Turklāt mūsu ēkā atrodas arī Universitātes atturībnieku klubs, tā ka viss ir mierīgi,” atzīst Benita.
Korporācija māca mīlēt dzimteni
Savulaik ar korporāciju saistīja jautras dzīves mīļotājus un uzskatīja, ka tur studenti paukojas un dzer alu. Benita stāsta, ka ar zobencīņu arī tagad nodarbojas puiši savā korporācijā, par alu gan viņa neko nezinot, jo ir aizņemta ar savām nodarbībām studenšu korporācijā. Mērķis gan neesot jautri padzīvot, korporācijai ir cita nozīme. Kā saka – mainās laiki, mainās tikumi. “Mūsu korporācijas mērķis ir audzināt patriotiski un akadēmiski izglītotas sievietes. Piemēram, rīkojam literārus vakarus. Ikdienā katrs vairāk vai mazāk ir aizņemts ar mācību priekšmetu apguvi, nav daudz laika, lai visu, kas varētu interesēt, izlasītu. Tad nu stāstām cita citai, ko esam lasījušas par flamenko dejām, ceļojumiem uz Austrāliju, Ameriku un citām zemēm, kā arī par politiskās dzīves jautājumiem. Vienlaikus tā ir iespēja studentēm iepazīties. Mums ir arī īpaši korporācijas tērpi. Uz svinīgiem sarīkojumiem korporācija tērpjas melnos tērpos. Tā ir tradīcija. Pirmā studenšu korporācija “Daugaviete” ir dibināta 20. gadu sākumā. Tad visiem nebija iespēju tikt pie dažādu krāsu krāšņiem tērpiem, uz Rīgu studēt brauca jaunieši no dažādiem sabiedrības slāņiem. Vienādas krāsas tērps vienoja. Vasarā svinīgos pasākumos ģērbjamies baltā. Notiek arī balles, ir bijuši saviesīgi vakari ar vīriešu korporācijas biedriem. Šajā organizācijā var darboties visu mūžu. Korporācija “Staburadze” ir dibināta 1947. gadā Vācijā. To izveidoja 9 studentes, kuras mācījās šīs valsts augstskolās. Divas no tām ir dzīvas un skaitās mūsu korporācijas biedres. Viņas dzīvo ārzemēs, bet šad tad atbrauc ciemos,” saka Benita.
Par organizācijas nozīmīgāko pasākumu tiek uzskatītas 18. novembra svinības. “Visām organizācijas dalībniecēm ir skaidrs, ka šajā datumā viņas būs tikai korporācijā. Rīts mums sākas ar pulcēšanos pie aula, pēc tam gājienā dodamies uz Brāļu kapiem, kur pie Mātes Latvijas pieminekļa noliekam ziedus. Pēc atgriešanās pulcējamies savās telpās, kur rīkojam svētku sanāksmi, bet vakarā ir balle,” stāsta B. Aržanova.
Viņa uzskata, ka visu iespējams pagūt, ja pie sistemātiska darba ir pierasts jau vidusskolā.
