159. turpinājums. No ceļotāju viedokļa par to nevajadzētu ironizēt, jo tādas nabadzības apstākļos mēs pāri apsargātām valstu robežām netiktu pat tad, ja varas iestādes to ļautu.
159. turpinājums
No ceļotāju viedokļa par to nevajadzētu ironizēt, jo tādas nabadzības apstākļos mēs pāri apsargātām valstu robežām netiktu pat tad, ja varas iestādes to ļautu.
Ar zināmu izveicību mums Ļvovā izdevās izstāvēt biļešu rindas, lai ceļotu tālāk uz Jasiņu, vietu, kur parasti krustojas vairums Aizkarpatu Ukrainas apceļotāju maršruti. Vagonā centāmies aizņemt pašu pēdējo kupeju, lai būtu kaut nedaudz pasargāti no daudzo pauninieku berzēšanās. Tikko bijām sasēdušies, kad pēkšņi kāda jauna gaišmate mūs sveicināja latviski. Vai drīkstot apmesties pie tautiešiem? Jā, protams, mēs ar lielāko prieku… Sieviete nolika savas mantiņas un uz mirkli vēl izskrēja nokārtot kādas darīšanas. Pēc brīža atgriezās jautra, sākām šo to tērzēt, līdz svešiniece pēkšņi pievērsās man:
— Tā kā redzēts cilvēks…
Ielūkojos runātājas sejā un acumirklī sapratu, ka esam viens otru pazinuši. Nebijām gadus trīs četrus redzējušies, un nevarēja jau nemaz ienākt prātā, ka kaut kur pasaules klaidā tā iespējams saskrieties. Tiesa, nekādi īsti paziņas nebijām, tikai tādi, kas viens otru daudzkārt redzējuši. Viņas vārds gan sabiedrībā bija daudz vairāk pazīstams par manējo. Kaut kā intuitīvi sapratāmies, tāpēc citiem grupas biedriem sievietes personību neatklāju. Tas pārējos varen intriģēja. No turpmāko sarunu konteksta gan visiem kļuva skaidrs, ka mūsu priekšā ir filoloģiski zinošs cilvēks.Īsinādami laiku, sākām uz kārtīm spēlēt “cūkas”, un tur vienlīdz spēcīgi pretinieki izrādījās Harijs un svešiniece. Man kāršu spēle nekad nav tiktāl interesējusi, lai mēģinātu turēt prātā visu spēles gaitu, parasti esmu ar mieru tikai tāpat bez īpašas domāšanas pamētāt bilžainās lapiņas, paļaujoties uz nejaušu veiksmi. Abi izcilnieki jau sāka mani piezobot, bet tad sākās kalnu ainavas, un interesantāk šķita raudzīties pa logiem.
Lai cik neticami, bet Harijs tomēr prata izskaitļot svešās līdzbraucējas personību. Kamēr sieviete parakņājās pa savu rokassomiņu, viņš bija ievērojis gan Rakstnieku savienības biedra karti, gan vēstules aploksni, kas adresēta Vizmai Belševicai. Protams, arī viņš savu atklājumu vagonā pārējiem neizpauda, vienīgi neuzkrītoši pacentās mūsu kupejas viešņu nofotografēt. Īsta izmeklētāja acīgums!
Jasiņā iebraucām melnā naktī. Vizma Belševica turpināja ceļojumu līdz kādam nomaļam gucuļu ciematam, kas būtu “tālāk no civilizācijas”. Tā viņa bija izlēmusi atpūsties pēc kāda intensīvāka darba cēliena. Mēs iekļuvām organizēto tūristu straumē un kopā ar viņiem burtiski ievēlāmies kādā kravas automašīnā, kas mūs nogādāja vienīgajā Jasiņas tūristu viesnīciņā.
Turpmāk vēl.
