Jūnija sākumā Valkas pilsētas teātris gandrīz nedēļu pavadīja Krievijas pilsētā Jekaterinburgā (Urālos), kur notika starptautisks teātru festivāls “Smiekli, asaras un mīlestība”.
Jūnija sākumā Valkas pilsētas teātris gandrīz nedēļu pavadīja Krievijas pilsētā Jekaterinburgā (Urālos), kur notika starptautisks teātru festivāls “Smiekli, asaras un mīlestība”. Valcēnieši ir sajūsmā par tur redzēto un piedzīvoto.
“Latvijas medijos par Krieviju itin bieži rāda aplami ieciklētu informāciju – tur viss ir slikti, atpalicis un ar padomju laika pieskaņu. Nezinu, kas šo mītu uztur, taču tā nav patiesība. Krievija mainās. Es nedomāju par valsts birokrātisko vadību, taču vienkāršai tautai sāp, ka par viņiem raksta ar vecajiem padomiskajiem štampiem,” uzskata A. Ikšelis.
Saietā piedalījās teātri no Latvijas, Lietuvas, Vācijas un Krievijas pavisam ar 10 izrādēm. Festivālu organizēja Krievijas teātru darbinieku savienība, Sverdlovskas apgabala Kultūras ministrija un Jekaterinburgas mērija. Valkas teātra trupa dzīvoja Jekaterinburgas pievārtē Zarečnajā, kas ir slēgta pilsēta modernās atomelektrostacijas un divu atomenerģijas pētniecības institūtu dēļ. Tur savulaik strādāja akadēmiķis Kurčatovs un citi krievu zinātnes dižgari. Interesanti, ka pie daudzdzīvokļu ēkām izvietoti lieli laikrāži, kuri apaļās stundās uzrāda apkārtējās radiācijas līmeni. “Nedomāju, ka mūs skāra radiācija, taču jaunus draugus ieguvām noteikti. Interesants bija piedāvājums apskatīt Asins templi, kur nošauts Krievijas cars. Mājinieki to izteica bikli, nezinot mūsu attieksmi pret tālajiem vēstures notikumiem. Tas izskatījās kā piedāvājums ar baltiem cimdiem, iespējams, lai neizraisītos kaut kāda diskusija par sāpīgiem jautājumiem. Mūs sagaidīja mūki un cienāja ar klostera kvasu. Gide bija pateicīga, ka latvieši spēj novērtēt un cienīt krievu klasiskās kultūras vērtības,” atceras A. Ikšelis. Telpā, kur nošauta cara ģimene, viņu pārņēmušas neizskaidrojamas sajūtas un citāda pasaules uztvere.
Valkas teātris itin visur uzņemts bezgala sirsnīgi. Zarečnijā A. Ikšelim bija ieraksts Krievijas sabiedriskajā televīzijā – kanālā, kas nebūt nav Latvijai tīkams un komplimentārs. “Pirmo reizi dzīvē īsti neapzinājos, ko daru un ko runāju. Tas bija personīgi. Latviešu tautas vārdā atvainojos un lūdzu piedošanu par to, ka viens mūsu tautietis ir piedalījies cara ģimenes nošaušanā. Tas notika kaut kādas zemapziņas plūsmas norisēs. Pēc intervijas ievēroju, ka blakus esošās krievu žurnālistes raudāja. Grūti to izskaidrot, bet pēc tam mūsu teātri “nēsāja uz rokām”. KTV pārraidīja ne tikai šo interviju, bet arī fragmentus no mūsu izrādes,” gandarīts režisors. Viņš ar prieku atceras daudzās tikšanās, ekskursijas, īstu krievu pirti lauku sādžā un daudzas citas atmiņā paliekošas lietas.
Valkas pilsētas teātris Čehova “Melno mūku” spēlēja gan latviski, gan krieviski. A. Ikšelis bijis pārsteigts par teātra tehniskā personāla lielisko darbību. Izrāde notika bez mēģinājumiem, turklāt nevainojami. Jo īpaši interesants bijis festivāla noslēgums. Režisors atzīst, ka, lai kā arī censtos, Latvijā nav iespējams izveidot tik atraktīvas un labsirdīga humora pilnas festivālus noslēdzošas izrādes. “Melnā mūka” iestudējums saņēma ne tikai pilsētas galvas pateicības, bet arī Kultūras ministrijas Pateicības rakstu, Urālu teātru zelta masku un Vīnogu koku, kurš veidots no Urālos iegūstajamiem pusdārgakmeņiem (safīriem, ametistiem un citiem). Iespējams, ka dažas izrādes no šī festivāla valcēnieši redzēs 2009. gada festivālā “Tālvils”. Valcēnieši saņēma uzaicinājumu piedalīties starptautiskā teātru festivālā Omskā.
Lielākais pārsteigums viņam bija noslēguma vakarā, kad katrai trupai bija jāizrāda sava vizītkarte. Visi vīrieši, apmēram 120 dalībnieku, vienojās kopīgā dziesmā bez jelkāda mēģinājuma. Visvairāk režisors samulsis, kad starptautiskā žūrijas komisija viņu izvēlējās par festivāla seksa simbolu un uzdāvināja milzu tējkannu. “Es saprotu reveransus un skaidri apzinos, kas esmu, tomēr bija patīkami,” atzīst režisors. Pirmo reizi mūžā visiem trupas dalībniekiem dažās dienās nācās piedzīvot tik krasus temperatūras kontrastus. Ja Maskavā bija neciešami karsts, tad Urāli teatrāļus sagaidīja ar baltu sniega kārtu.
“Melno mūku” Jekaterinburgā spēlēja Jurijs Mencis, Daina Kreile, Aigars Pulle un Aleksandrs Primaks.
