Braucot pa laukiem, tikai reti kur var pamanīt nopļautas pļavas, kas rāda, ka mūsdienu ekonomiskās attiecības lauksaimniecībā ir ienesušas savas korekcijas un piena lopkopībai tajās nebūt nav ierādīta galvenā loma.
Braucot pa laukiem, tikai reti kur var pamanīt nopļautas pļavas, kas rāda, ka mūsdienu ekonomiskās attiecības lauksaimniecībā ir ienesušas savas korekcijas un piena lopkopībai tajās nebūt nav ierādīta galvenā loma.
Arī Zvārtavas pagastā “Apariņu” palīgsaimniecībā satiktais zāles pļāvējs Eduards Āboltiņš atzīst, ka govju turētāju laukos kļuvis ievērojami mazāk. Pie platības, kurā vīrs strādā, piestāju nejauši, jo pēc dažu desmitu kilometru nobraukšanas viņš ir pirmais mehanizators, ko pamanu ar traktoru gatavojam lopbarību. “Es te neesmu saimnieks. Saimniece Aina Akmentiņa strādā viena, nu tad es kā kaimiņš palīdzu, vadot viņas tehniku. Es savos 75 gados vairs neesmu nekāds kalnu gāzējs, tādēļ man nav saimniecības. Ir prieks, ka vēl daži pagastā tur ganāmpulku. Pagastā tādi ir divi trīs zemnieki. Vēl dažiem, arī šo māju saimniecei, ir pāris govju, un tas arī viss. Pateicoties viņiem, daļa lauku ir sakopta. Kopsaimniecībā no 1950. gada strādāju par mehanizatoru, daudz ko esmu pieredzējis. Nekādu jaunumu jau nepaziņošu, stāstot, ka tagad salīdzinājumā ar agrākajiem laikiem govju laukos kļuvis mazāk, tādēļ arī vairākas platības aizaugušas. Es pats dzīvoju daudzdzīvokļu mājā. Kādreiz pie tās uzceltajās kūtiņās visiem bija kāda govs. Tagad visas tukšas,” saka E. Āboltiņš.
Pēc viņa domām, piena devēju turēšanu un kopšanu neizdevīgu padarījusi lielā starpība starp piena un degvielas cenu. “Lai uzturētu saimniecību un mājlopus, ik brīdi kaut kas jādara, bet lielākais darbu apjoms jāveic ar tehniku, kas patērē degvielu. Izdevumus ar iegūto nevar nosegt, tādēļ arī govju mājsaimniecībās nav,” spriež E. Āboltiņš.
“Apariņu” māju saimniece Aina Akmentiņa atzīst, ka grūti tikt ar visiem darbiem galā, jo saimniekojot viena, bet zemes kopplatība aptver 32 hektārus. Kūtī mīt divas govis, teliņš un divas cūkas. “Bez palīgiem es, viena pensionāre, neiztiktu. Labi, ka kaimiņš ir atsaucīgs. Vēl audzēju kartupeļus un mazliet labības. Daļu platību esmu nodomājusi appļaušanai nodot zemniecei Daigai Loginai, viņai ir liels ganāmpulks. Ar palīgsaimniecību vien būtu grūti izdzīvot. Es vēl saņemu pensiju, tādēļ spēju iztikt,” stāsta A. Akmentiņa.
Abi pagasta iedzīvotāji atzīst, ka lauksaimniecības politika jauno paaudzi no laukiem ir atbaidījusi, jo pilsētās var atrast vieglāku nodarbošanos ar lielāku peļņu. Tagad neviens jaunais negrib plēsties pušu saimniecības iekārtošanā. “Kad izveidojās brīvvalsts, visi runāja – nu mums pašiem būs sava zeme, nu tik strādāsim! Kur tad ir tie darītāji un saimnieki? Arī man meitas nedomā atstāt pilsētu un nākt uz laukiem dzīvot. Cik vēl varam, tik cenšamies te strādāt un kopt zemi,” saka A. Akmentiņa.
E. Āboltiņš gan norāda, ka arī pilsētā nekāda lētā dzīve šodien nav. “Ja palasa avīzes, tad šausmas pārņem, uzzinot, cik par dzīvokli ik mēnesi jāmaksā. Labāk dzīvoju te un daru to, ko esmu visu dzīvi darījis,” apliecina E. Āboltiņš.
