158. turpinājums. Labi tomēr, ka sēdošajām dāmām kājas nenobraucīja. Tā bija zīme, ka jābeidz ākstīšanās.
158. turpinājums
Labi tomēr, ka sēdošajām dāmām kājas nenobraucīja.
Tā bija zīme, ka jābeidz ākstīšanās. Apēdām pēdējās sviestmaizes un sākām gudrot, kur atrodamies. Krastmalas taciņa mūs izveda pie vientuļām mājām, kā tagad saprotu, pie “Vecmājām”, ko senāk saukuši par Vellu. Kļuva tumšs, bet Harijam bija līdzi karte un kompass, tāpēc tos sešus kilometrus līdz šosejai nokātojām visai veikli. Tikai – ak tu neraža! – Saules stacijā vilciens nupat aizducināja. Bet brauca tukša ātrās palīdzības mašīna, šoferis mūs pazina, tāpēc piedzīvojums beidzās laimīgi.
Nekas īpašs šādā piedzīvojumā nebija, tikai mazliet nervus kutinošais atgadījums mūsu kompāniju satuvināja. Bija ko atcerēties un kopīgi pasmieties. Tad pēc kādas nedēļas vai pusotras Harijs man izstāstīja, ka vasaras atvaļinājuma laikā iecerējis aizbraukt uz Aizkarpatiem, lai paceļotu pa īstiem kalniem. Pirms tam jau viens valcēnietis avīzītē bija aprakstījis šādu ceļojumu organizētā tūristu grupā. Es sākumā tikai nopūtos un teicu, ka arī es gribētu redzēt kalnu eksotiku, bet kur nu es ar savu vārgo redzēšanu varu aizbraukt. Harijs jau vienreiz bija izmēģinājis pārgājienu īstā kalnu tūristu grupā, veicot maršrutu Ziemeļkaukāzā pa Osetijas kara ceļu. Nu viņš mani sāka pārliecināt, ka ceļojums uz Karpatiem būšot samērā viegls, kopējā grupā arī es nepazudīšot. Tā sakomplektējās iepriekšējā Gaujas plostotāju kompānija, aizņēmos nedaudz naudas arodbiedrības pašpalīdzības kasē, un jūlijā devāmies ceļā. Pa starpai pāris dienu ziedojām Viļņas un Ļvovas apskatei. Vilcieni 1958. gadā bija pārpildīti, bet mēs samierinājāmies ar minimālām ērtībām, kopējā vagona kupejā gulējām uz maiņām un pašā augšā – uz bagāžas plaukta. Mēs taču skaitījāmies “mežonīgie” jeb neorganizētie tūristi, tāpēc šāds ceļošanas veids šķita gluži dabīgs. Latvieši vēlākajos gados kļuva izslavēti ceļotāji, jo Padomju Savienībai, neskatoties uz visām valsts sistēmas stulbībām, bija tā milzīgā priekšrocība, ka mēs patiešām vārda burtiskā nozīmē varējām iet “pāri robežām paceltu galvu”.
