Pirms diviem gadiem seksuālo minoritāšu gājiens izraisīja krasi negatīvu attieksmi, pērn gājiens pat tika aizliegts.
Pirms diviem gadiem seksuālo minoritāšu gājiens izraisīja krasi negatīvu attieksmi, pērn gājiens pat tika aizliegts. Taču tas nepasargāja Draudzības dienas pasākuma dalībniekus no uzbrukumiem.
Iedzīvotāju aptaujas un politiķu runu pētījumi liecina – iecietība Latvijas sabiedrībā kā vērtība nevis nostiprinās, bet pat samazinās.
Cilvēku nenosoda, dzīvesveidu gan
Katrs ceturtais ir noskaņots uz aktīvu politisku rīcību pret homoseksualitāti, 23 procenti labprāt piedalītos demonstrācijā vai piketā pret homoseksualitāti, 32 procenti atzīst, ka sabiedrība ir netaisnīga pret gejiem un lesbietēm, bet katrs trešais aptaujātais atbalsta likumu par partnerattiecībām. 31 procents būtu gatavs parakstīties par aicinājumu būt iecietīgiem. Šādus datus rāda pētījuma centra “SKDS” pērn rīkotā aptauja, kurā atbildes sniedza 1060 respondentu.
“Līdz šim nav bijis iespējams sabiedrību argumentēti informēt par pašas sabiedrības problēmām,” stāsta biedrības “Dialogi” pētnieks Viktors Makarovs. “Sorosa fonda – Latvija” atbalstīts projekts ļāvis veikt socioloģisku pētījumu, aptverot nozīmīgu respondentu loku. Salīdzinošais pētījums tika veikts arī šogad.
Atšķirīga attieksme ir pret diskrimināciju un aizliegumu konkrētām profesijām – 53 procenti respondentu ir pret diskrimināciju, bet 45 procenti atbalsta profesionālās izvēles ierobežojumus.
Mērot attieksmi pret homoseksuālismu ar “termometru”, kur atbilde jāatzīmē uz simboliskas temperatūras skalas, pret lesbietēm ir siltāka attieksme nekā pret gejiem. Kopējā temperatūra ir neitrāla. Jaunieši ir tolerantāki nekā gados vecāki cilvēki. 80 procentu sieviešu, bet 60 procentu vīriešu neslēpj nepatiku pret skatu, ja sievietes skūpstās publiski. “Vairāk nekā puse iedzīvotāju vispār negatīvi uztver jebkuru tuvības izrādīšanu publiski, arī starp vīrieti un sievieti,” komentē V. Makarovs.
67 procenti respondentu secina – cenšoties sev pievērst uzmanību, geji un lesbietes paši noskaņo sabiedrību pret sevi.
Totalitārisms baidās no dažādības
“Totalitārisma valoda ir puritānisms, jo tā lielākais drauds ir dažādība. Valsts cenšas kontrolēt visu, arī seksualitāti, un bīstamākais, ja valsts apvienojas ar baznīcu kā izdevīgu mehānismu. Garīgā trauksme tikai pastiprina bailes, un situācija kļūst bīstama,” skaidro psihoterapeits Andis Geste.
Sabiedrības attieksmi pret homoseksualitāti viņš salīdzina ar attieksmi pret marsieti – atklātībā tā ir parādījusies salīdzinoši nesen. Ir iekšēja nepieciešamība veidot jaunu priekšstatu, bet informācijas trūkst, un šis trūkums tiek aizpildīts ar stereotipiem. “Jauna viedokļa veidošana ir darbs, ko negribas veikt. Bet palikt pie iepriekšējā arī nav iespējams, tas rada nemieru. Var konstatēt faktu – OK, tā tas ir, var iepazīt un saprast savu attieksmi. Var baidīties kā no visa jaunā un nepazīstamā, noliegt un ienīst. Uz to balstās ksenofobija un homofobija. Var pat mēģināt jauno un citādo iznīcināt, lai likvidētu to kā iemeslu, kurš spiež domāt,” scenārijus uzskaita A. Geste. Paša bailes izrādīties citādam, ko vairo stereotipi un sabiedrības neiecietīgā attieksme, grauj dzīves kvalitāti un veselību – neatkarīgi, vai tas ir saistīts ar seksualitāti vai citām vērtībām.
Dažādi pētījumi ASV un Eiropā uzrāda atšķirīgus datus par homoseksualitātes izplatību, Latvijā tādu vispār nav. 50. gados veikti pirmie pētījumi ASV ar Alfrēda Kinsija (Kinsey) iniciatīvu. Pētījums rādīja, ka homoseksualitāte varētu būt ne vairāk kā desmit procentiem populācijas. Vēlāk šie skaitļi tika kritizēti tendenciozās respondentu atlases dēļ – pētījuma dalībnieki masveidā tika izvēlēti ieslodzījumu vietās. Kā krietni ticamāki skaitļi tiek vērtēti no viena līdz trim procentiem.
“Vai skaitlim ir nozīme?” retoriski jautā Juris Lavrikovs, Starptautiskās geju un lesbiešu organizācijas “ILGA” pārstāvis. Ja homoseksuālisms nav krimināli sodāms un tā nav klasificēta kā slimība, homoseksuāla cilvēka tiesības pilsoniskā sabiedrībā un tiesiskā valstī nedrīkst tikt ierobežotas. Valsts ir tā, kas iestājas pret diskrimināciju un garantē tiesības izteikties. Situāciju var ilustrēt ar 9. maija notikumiem Rīgā pie Uzvaras pieminekļa – viedokli pauda pretēji noskaņoti grupējumi, taču valsts saglabāja neitrālu attieksmi, palīdzēja izvairīties no konfliktiem. Civilizētā valstī nevar aizliegt kādai grupai paust savu viedokli, ja vien pati grupa nav aizliegta ar likumu.
Homofobija izmaksā dārgi
“Diskusija par iecietību noteikti ir diskusija par vērtībām. Naidā spēj apvienoties pat galēji pretējas organizācijas, bet – vai naids ir vērtība?” rosina domāt psiholoģijas maģistre Jolanta Cihanoviča. “Mēs visi gribam dzīvot drošībā, gribam justies droši uz ielas un mājās. Just labvēlīgu attieksmi un justies pieņemti, tas attīsta radošo potenciālu, ceļ dzīves kvalitāti. Jebkurš naids šķeļ un ārda. Latvijā cilvēki viens pret otru ir ļoti nežēlīgi, arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki izvēlas pamest šo valsti,” vēro J. Cihanoviča.
Viņa kā vēl vienu totalitārisma seku izpausmi min bailes būt nenormāliem, saasinātu nepieciešamību būt normāliem un piederēt vairākumam. Sociologs Ēriks Dirkheims ir aprakstījis sabiedrības attīstību no pirmsākumiem, kad izšķirošais bija kopienas viedoklis, līdz individuālismam, kur noteicošais kļūst indivīds. Tad kopienai jāmeklē cits kopsaucējs, kas mūsdienās varētu būt iecietība pret dažādību, balstīta uz cilvēktiesībām.
“Neiecietība nav tikai seksuālo minoritāšu problēma. Uzplaukums ir atkarīgs no visiem, no kopējiem pūliņiem, bet neiecietība ir tā, kas izstumj daļu Latvijas tautas,” uzskata sabiedriskā politikas centra “Providus” pētniece Marija Golubeva, kuras vadībā notika projekts “Pilsoniskās līdzdalības izaicinājums”. “Providus” veica politiskās runas monitoringu, pievēršot uzmanību diskursam – kā tiek runāts, nevis, par ko. Latvijas publiskajā telpā ir pseidokomunikācija, secina M. Golubeva. Notiek sarunas imitācija, jo viedoklis tiek paziņots no tādām pozīcijām, ka otram faktiski ir liegta atbildes iespēja.
Šos izslēdzošos diskursus var veidot ar pieejas kontroli – veidu, kā identificē “mēs” robežas, piemēram, “mums jāpalīdz šiem cilvēkiem atgriezties pie īstām vērtībām”. Var kalt attaisnojošās stratēģijas – “mēs jau sen kļuvām par migrācijas upuriem, nevajag mums stāstīt par iecietību pret jauniem migrantiem”. Var manipulēt ar pieņēmumiem – “katra sieviete grib bērnus”.
“Neiecietībai sabiedrībā leģitimitāti piešķir viedokļu līderi – politiķi, masu mediji, akadēmiskās elites pārstāvji un citi. Interneta komentāri tos tikai atražo vēl zemākā līmenī,” uzskata pētniece. Ja politiķi atļaujas rasistiskus izteicienus (monitorings atklāja ļoti lielu skaitu neiecietīgu izteikumu visu politisko partiju pārstāvju runās), tas dod zaļo gaismu arī sabiedrībai. Dažas izplatītākas neiecietības stratēģijas: asociēt grupu kā kopumā nelabvēlīgu parādību, interpretē prasības pēc minoritātes tiesībām kā mēģinājumu panākt mazākuma dominējošo stāvokli pār vairākumu, noliedz grupu definētās problēmas kā neeksistējošas, izdomātas.
Kā spilgtu citātu M. Golubeva minēja kādas Saeimas deputātes teikto: “Jebkurš var iet kopā ar sociālistiem, komunistiem, Briseli, Kremli, ANO, homoseksuālistiem, Sorosu, ārzemniekiem un atbalstīt to vērtības. Es izvēlos Latviju, Latgali, kristīgo ticību, mūsu tradīcijas un morāli.”
“Tā ir viltus dilemma: cilvēktiesību vērtības tiek pretnostatītas valsts vērtībām, lai gan patiesībā tā tas nav. Latvijas vērtības nav pretī cilvēktiesību vērtībām. Dabā nav tā, ka ir tikai viena izvēle, tā būtu ļoti vienkārša dzīve,” spriež M. Golubeva.
Piedāvās plašu programmu
Apvienības “Mozaīka” valdes locekle Vita Brakovska uzsver, ka “Draudzības dienu” programma ir krietni plašāka, nevis tikai viens gājiens, kas šogad iecerēts kā gājiens par vienlīdzību. Viesnīcā “Reval Hotel Latvija” bija atvērts Sabiedrības informācijas centrs, notiks vairāki informatīvi pasākumi ar mērķi mazināt sabiedrībā valdošos stereotipus par dažādību un veicināt iecietību.
Šogad uzmanība ir pievērsta ģimenei kā priekšnosacījumam valsts stabilitātes nodrošināšanai. 30. maijā bija seminārs vecākiem un radiniekiem, kuri uzzinājuši par sava tuvinieka homoseksuālo orientāciju.
31. maijā notika konference par dažādiem ģimenes modeļiem Latvijā un Eiropā. Konference domāta, lai veicinātu diskusiju par dažādu ģimeņu līdzāspastāvēšanu Latvijā. Tika apskatīts, kādu juridisko aizsardzību valsts nodrošina dažādām ģimenēm – vientuļajiem vecākiem, civillaulībai, vecvecākiem, kuri audzina savus mazbērnus, viendzimuma pāriem un tā tālāk. Pēdējais gan šobrīd netiek uzskatīts par līdzvērtīgu tradicionālajam modelim. 1. jūnijā bija vairāki semināri, tostarp par diskrimināciju darbavietās un policijas lomu naida noziegumu mazināšanā, par ko informēja Londonas un Stokholmas policijas pārstāvji.
Gan “Draudzības dienas”, gan dažādu brošūru izdošana notiek ar ES un Latvijas valsts finansiālu atbalstu – grantu shēmu “Sabiedrības integrācijas veicināšana Latvijā” administrē Sabiedrības integrācijas fonds.
