Šajās vasaras dienās Valka un Valga svin savu 423. gadadienu, kopš tām piešķirtas pilsētas tiesības, un 721. gadadienu, kopš šī vieta pirmo reizi minēta rakstos.
Šajās vasaras dienās Valka un Valga svin savu 423. gadadienu, kopš tām piešķirtas pilsētas tiesības, un 721. gadadienu, kopš šī vieta pirmo reizi minēta rakstos.
Caur gadu simteņiem pilsēta visiem bijusi gan viena kopīga, gan katram sava, tomēr pēc Latvijas un Igaunijas iestāšanās Eiropas Savienībā pilsētu pašvaldības nolēmušas turpmākos gados attīstīties kopīgi un saskaņoti.
Valga – Igaunijas dienvidu vārti un Valka – Latvijas ziemeļu vārti vēsturiski dažādos laikos ir pastāvējušas viena otrai blakus.
Valgas rātsnamā no 2005. gada jūlija ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu savu darbību uzsāka Valgas – Valkas kopējais sekretariāts, kas ir Valgas pilsētas valdes un Valkas domes kopīgi dibināta institūcija, kuras galvenais mērķis ir koordinēt abu pilsētu pašvaldību savstarpējo darbību un uzturēt saikni starp to sadarbības partneriem, tādējādi veicinot abu dvīņu pilsētu līdzāspastāvēšanu un attīstību. Savā ziņā simboliski gadījies, ka sekretariāta darbu vada divas latviešu – igauņu dāmas Anita Tannenberga un Liane Rosenblatte, kuru ļoti līdzīgie likteņi cieši saistīti tieši ar šīm Igaunijas un Latvijas robežpilsētām Valgu un Valku.
Abas ir dzimušas Valgā. Lianes bērnības gadi pavadīti Valkā uz Zaļās ielas. Savukārt Anita uz tādas pašas Zaļās (Roheline) ielas – tikai Valgā. Kopš mazotnes abās ģimenēs ikdienā paralēli runāts igauņu un latviešu valodā, jo Lianes tēvs ir latvietis un māte igauniete, Anitai otrādi – tēvs igaunis, māte latviete. Līdz ar to abas uzskata sevi vienlīdz par igaunietēm un latvietēm. Viņām gandrīz neiespējami būtu izšķirties par vienu tautību. Interesanti, ka abām ir vācu uzvārdi, abas gandrīz vienlaicīgi darba vietā svin savu dzimšanas dienu. Arī vārdadiena Anitai pēc latviešu kalendāra un Lianei pēc igauņu kalendāra ir blakus datumos. Arī izglītība vienāda – pedagoģiskā. Abas sekretariātu uztver kā miniatūru Valgu un Valku vienkopus, kur ikdienā dzird runājam latviešu un igauņu valodu. Jautātas par abu tautu mentālajām atšķirībām, abas atbild, ka tādas patiešām ir. Latvieši esot temperementīgāki, bet igauņi apdomīgāki, konservatīvāki un nosvērtāki. Iespējams, dažkārt tas traucē attiecību veidošanai. Igaunis ilgi domā, un viņa pieņemtais lēmums ir nemaināms – kā akmenī iecirsts. Savukārt latvietis visu paveicot ātri un pēc tam domā, vai izdarīts pareizi. Sekretariāta darbinieces to novērojušas arī dažādos saietos. Nekādu pretrunu gan starp abām tautām nav. Pieslīpēties vienmēr iespējams. Liela nozīme saikņu attīstībai ir tieši privātajām attiecībām. Jaunieši to dara itin aktīvi. Daudzi atzīst, ka labprāt mācītos igauņu vai latviešu valodu, taču abām pusēm tas šķiet bezgala sarežģīti.
– Anita, kā tu emocionāli uztver savu pilsētu un cik dziļas savas dzimtas saknes esi izzinājusi?
– Šī ir mana un manu senču vieta. Kad viss ziedos, kad silts un daudz saules, tad manai pilsētai svinami svētki. Gluži tāpat kā man – piedzimu Valgā karstā vasaras dienā. Ar patiesu prieku raugos, ka Valga un Valka kļūst arvien daiļākas. Ar nelieliem izņēmumiem esmu bijusi gandrīz visās Eiropas valstīs, dažās no tām vairākkārt. It visur ir skaisti, un gribas šajās vietās pakavēties, tomēr arvien atgriežos pie domas, ka mana pilsēta ir un paliks Valga un Valka, kur vēlos dzīvot, kurai vēlos atdod no sevis labāko, un redzēt to attīstītu un tikpat mīļu ikvienam, kurš ir šai vietai piederīgs.
Bērnībā apmeklēju igauņu bērnudārzu, pēc tam latviešu skolu. Mana meita dara to pašu, tikai otrādi. Priecīga eju uz darbu un ar prieku atgriežos mājās, jo dzīvoju skaistā vietā Pedeles krastā. Ik dienas eju garām mūsu ģimenei mīļām un tuvām vietām. Tās par savējām uzskatīja senči, kuri joprojām vairākās paaudzēs dus Pedeles krastos. Viņi ir dzīvojuši, mācījušies, strādājuši gan vienā, gan otrā pilsētas pusē. Sazināties, tulkot, skaidrot kopīgo un atšķirīgo – tāds laikam ir dzimtas liktenis un turpinās jau vairākās paaudzēs. Viss atkārtojas, un dzīvē it kā iegrozās pats no sevis.
Esam cēlušies no Baltijas vāciešiem. Tēta Tannenbergi sakrustojās ar igauņiem, bet mammas Šmiti – ar latviešiem. Mani vecvecāki Helene un Kaspars Tannenbergi dzīvoja pie tagadējās Valgas – Valkas robežas, bez akcenta runāja igauniski, latviski, krieviski, vāciski. Mammas senči nāk no Austrijas – Vācijas robežas, pēc tam dzīvoja Liepnas muižā. Vectēvs Arnolds, augstas skolas nebeigdams, bija vācu valodas tulks, jo gan viņa tētis Kārlis, gan vecmamma Dore ar viņu runāja vāciski.
Pētot dzimtas koku, esam atklājuši, ka patiesībā mūsu asinīm ir piejaukts arī ukraiņu, somu, latgaļu un lietuviešu asins kokteilis.
Dzīvojot Valgā un Valkā, pildot darba pienākumus, lielākoties tulkoju no igauņu uz latviešu valodu. Savukārt tēvs labprātāk no latviešu uz igauņu valodu. Tētis, daudzus gadus strādādams Valgas pašvaldībā, ir rūpējies, lai viņa dzimtā pilsēta būtu zaļa, kārtīga, tīra.
– Ko šobrīd dara tava māsa Kristīne, vai arī viņas darbs saistīts ar valodu zināšanām?
– Tas ir nepieciešami, jo Kristīne ir menedžere Somijas korporācijā “NOKIA”. Viņai ir arī veiksmīga biznesa karjera savā uzņēmumā Igaunijā, kas cieši saistīts ar Latviju un Baltkrieviju. Kristīne ir līdzīpašniece SIA “DTP Trading”, kas darbojas Tartu. Firma nodarbojas ar mēbeļu pārdošanu Igaunijā. Tās izgatavo Latvijā mēbeļu ražotnē “Mebekom” pie Straupes. “Mebekom” ir liels uzņēmums, kur lielākoties gatavo lamināta mēbeles skolām, augstskolu auditorijām, birojiem, kā arī cita veida mēbeles pēc individuālā pasūtījuma. Kristīne maģistrantūrā studē starptautisko ekonomiku un vadību.
Arī mūsu nākamā paaudze – Kristīnes dēls Kaspars un mana meita Elīna, tāpat kā viņu senči, dzīvo pie Valgas – Valkas robežas, runā igauniski, latviski, mācās angļu, krievu un vācu valodu.
– Liane, kādas ir jūsu saiknes ar Latviju?
– Pateicoties manas dzimtas saknēm Valgā un Valkā, darbs daudzus gadus saistīts ar procesiem abās pilsētās. Valcēnieši, iespējams, mani vairāk pazīst kā
Liani Viljumsoni saistībā ar Igaunijas – Latvijas institūta darbību Valgā, kas ir ilggadējs sadarbības partneris Latvijas – Igaunijas institūtam Valkā. Arī pamatdarbā Valgas pilsētas valdē par ārējo sakaru padomnieci, kur viens no ārējiem sakariem ir Valka, bieži nākas sazināties gan igauņu, gan latviešu valodā.
Pirmos trīs bērnības gadus pavadīju Valkā, pēc tam dzīvoju Valgā. Ar tēti runāju latviski, ar mammu un māsu Inesi – igauniski.
Starp citu viņas meita Elīze mācās vienā klasē ar Anitas meitu Elīnu un viņas māsas Kristīnes dēlu Kasparu. Arī mūsu ģimenē abas valodas un kultūras vienmēr virzījušās paralēli, un domāju, ka tas turpināsies arī nākamajās paaudzēs, jo mani bērni pamazām apgūst arī latviešu valodu, lielākoties sazinoties ar vectēvu. Tā sanācis, ka mūsu latviešu – igauņu asinīm līdz ar mana vīra ienākšanu ģimenē, tagad piemaisījušās arī viņa – vācu Rosenblattu – dzimtas asinis.
– Kāpēc tieši pēdējos padsmit gados pilsētas bija tik ļoti nošķirtas?
– Esam priecīgas, ka abas pilsētu pašvaldības nolēmušas attīstīties kopīgi, un mums patīk devīze Valga – Valka: 1 pilsēta 2 valstis. Tā gandrīz vienmēr teritoriāli ir bijusi viena pilsēta, kad cilvēki tajā dzīvojuši un strādājuši, veidojuši ģimenes, runājuši abās valodās. Arī pēc Walk fiziskās pārdalīšanas par Valgu un Valku 1920. gadā emocionāli pilsēta palika viena, tāpat arī padomju laikos cilvēki turpināja uzturēt saikni. Robežu no rīta uz kartes ar pīpes kātu pa Varžupīti novilka angļu diplomāts pulkvedis Tallents. Mūsuprāt, vienīgais periods, kad pilsēta nebija kopīga, diemžēl bija pēdējais neatkarības laiks. Šķiet, ka, tieši izmantojot savu brīvību, vajadzētu būt neierobežotiem un atvērtiem pret citām valstīm, citām tautām, tomēr iznāca pretēji. Žēl, ka piecpadsmit gadu laikā izaugusi vesela paaudze, no kuras daudzi otrpus robežai ne reizi nav pārkāpuši. Zudušie sakari atkal jāatjauno. Esam gandarītas par pievienošanos Eiropas Savienībai, par pakāpenisko fizisko robežu pazušanu un domājam, ka tas ir jauns sākums arī saskarsmes barjeru pazušanai.
Mums ir jaunas idejas par nākamiem projektiem, kur galvenās kopīgās prioritātes ir tūrisma, kultūras, uzņēmējdarbības un izglītības attīstība. Šīs ir jomas, kur ļoti veiksmīgi var veidot sadarbību un caur to apvienot iedzīvotājus. Liels uzsvars tiks likts uz jaunās paaudzes savstarpēju kontaktu uzturēšanu, kā arī valodas apmācību. Igauņi jau pasteigušies, jo ar Igaunijas Izglītības ministrijas atbalstu no 1. septembra skolās bērniem sāks mācīt latviešu valodu. Arī Valkā, cerams, šī ideja īstenosies.
