Reizēm mēdz teikt, ka dzīve sastāv no sīkumiem. Bet fakts arī tas, ka sīkumi mēdz summēties nozīmīgumā.
Reizēm mēdz teikt, ka dzīve sastāv no sīkumiem. Bet fakts arī tas, ka sīkumi mēdz summēties nozīmīgumā. Jāatceras arī tas, ka vienam notiekošais var likties sīkumiņš, bet citiem pasaules mēroga problēma.
Laikmetā, kad vairāku paaudžu garumā esam dzīvojuši katastrofālu vai vismaz dramatisku pavērsienu gados, daudziem cilvēkiem, kā tautā saka, nervi galīgi čupā, un tad uztveres līmenī zūd atšķirība starp mazvērtīgo un nozīmīgo.
Tālab arī mani vērtējumi šoreiz var izskatīties subjektīvi.
Likums, ko nepilda
Nesen televīzijā bija sagatavots sižets par to, kā Rīgas autoostā kārtojas jautājums par smēķēšanas aizliegumu sabiedriskās vietās. Secinājums bija skarbs – neviens pīpmanis pat nedomā šo likumu pildīt, bet par apkalpojošā personāla aizrādījumiem tikai pavīpsnā. Rezultātā rodas situācija, ka nevis pīpmaņi piekāpjas pārējo pasažieru priekšā, bet gan nesmēķētāji spiesti paiet kaut kur tālāk.
Saprotams, vismaz kafejnīcās likums ir jāievēro, citādi saimniekiem tiks anulēta licence. Arī iestādēs nav īpašu problēmu. Māju kāpņu telpās gadās visādi.
Cik man gadījies novērot, tad autobusu pieturvietās vai pie veikalu ārdurvīm neviens likumu neievēro un nav neviena, kas to kontrolētu. Likums kļuvis par aprakstītu papīru, kas tikai diskreditē pārējos Saeimas pieņemtos likumus. Nezinu gan, vai deputāti tā domājuši, ka sacerējuši likumu “priekš kaķiem”.
Un nav jau smēķēšana vienīgais piemērs dažu ļautiņu visatļautībai. Daudzkārt riebīgāk, ja pilsētas autoostā uz soliņa sēž pīpējoši dzērāji – tad patiešām pārējiem cilvēkiem jāmūk kaut kur patālāk. Pirms vairākiem gadiem tepat Valkā no rīta pie autoostas uz soliņa kvernēja kāds totāli apdzēries vīrs, kurš pīpēja kaut ko smirdīgu, lamājās, līdz pēkšņi no viņa mutes izšāvās apēstā vinegreta strūkla, uz asfalta izveidojot smakojošu lāmu. Lauku autobusu pieturās gadījies redzēt dzērājpīpmaņus ar pieslapinātām biksēm, un tad pasažieriem vispār nav iespējams apsēsties pat lietus laikā.
Cik atceros kādreiz dzirdējis, tad pirmskara Rīgā vis nedrīkstēja ne lamāties, ne spļaudīties uz ielas, ne pīpēt vietās, kur tas aizliegts. Liekas, policijas kārtībnieks bez vārda runas drīkstēja pārkāpēju sodīt ar pieciem latiem, un to dažkārt darīja pat lauku gadatirgos.
Ekonomiska muldēšana
Laikā, kad valdība cenšas īstenot inflācijas apkarošanas plānu, ik pa brīdim uzrodas kāds gudrais, kurš zina labāk par citiem. Un nevar iztikt bez politiskām intrigām.
Viena no darbības shēmām ir tāda: vainot valdību, ka tā grib būvēt Nacionālo bibliotēku, jaunus bērnudārzus un sporta zāles, tiltus un autoceļus. Sak, tādi milzu naudas tēriņi jāpārtrauc, tad tik sāksies zelta laikmets. Skaidrs, ka partijas, kuras atrodas opozīcijā, šādā veidā cer panākt valdības atkāpšanos, lai paši tiktu “pie šprices”.
Vai tiešām bibliotēkas celtniecība spētu ietekmēt inflācijas līmeni? Ekonomiski domājošs cilvēks sapratīs, ka tā nav budžeta nauda, kas paredzēta apēšanai, tāpēc ietekme uz inflāciju var būt visai minimāla. Kāds simts celtnieku saņems prāvas algas, vēl daži ražos būvmateriālus. Bet celtnieki darbu dabūs arī tad, ja šādu objektu neceltu. Inflāciju taču rada pirktspējas pieaugums, nevis objektu celtniecība vispārējam labumam.
Mazināt inflāciju, neliekot savilkt jostas, var tikai vienā veidā, proti, samazinot PVN nodokli maizei un piena produktiem. Kredītu ierobežošana ir faktors, kas rezultātu dod tikai pēc ilgāka laika.
Praidisti, antipraididisti un pretstāves baudījums
Homoseksuāļu un lesbiešu pasākumi daudzās zemēs kļuvuši ikdienišķa parādība, kam tikai aptuvens saistījums ar cīņu par cilvēktiesībām.
Daudziem nav pieņemama šo netradicionāli orientēto cilvēku skaļums un agresīvais uzskatu izpausmes veids, savu nostāju pauž arī reliģiskie fanātiķi. Man personīgi ir skumji par to, ka dažus simtus dīvaiņu lieliem policijas spēkiem nākas apsargāt pret citiem vēl agresīvākiem dīvaiņiem. Ja šogad Rīgā pretstāvi izdevās puslīdz ierobežot, tad Maskavā protestētāji laida darbā labi trenētas dūres.
Manuprāt, interesantu viedokli izteica populārais krievu publicists Sergejs Dorenko, kurš apgalvoja: pretstāves agresīvais raksturs saistāms ar to, ka daži cilvēki – gan praida piekritēji, gan pretinieki – šādā sakāpinātā agresivitātē gūst seksuālo baudījumu līdz pat orgasma sasniegšanai. Pirmajā mirklī šāds apgalvojums var likties joks. Bet pietiek nedaudz iedziļināties Freida mācībā un modernajā psiholoģijā, lai mēs pārstātu brīnīties. Labi zināms, ka bērnībā kaustīti pusaudži spīdzina kaķus vai baložus, gūstot seksuālu uzbudinājumu līdz pat orgasma sasniegšanai. Vēlāk dzīvē šādi cilvēki nespēj veikt normālu dzimumaktu, ja vispirms sievietei nav nodarījuši sāpes, bet atsevišķi maniaki mēdz izvarot sievieti, kuru tikko nožņauguši.
Tāpēc varam uzskatīt, ka paši agresīvākie praidisti un antipraidisti pārstāv līdzīga tipa cilvēkus. Tas attiecas arī uz sievietēm. Dažos gadījumos šo skaidrojumu var piemērot arī profesionālajiem piketētājiem vai ķērcošajām blondajām žurnālistēm, kuras ikdienā, iespējams, cieš no seksuālās neapmierinātības.
