156. turpinājums. Izšķirties palīdzēja arī tas, ka Harijs apsolīja man piepalīdzēt ar kopēšanu, jo pats ar savām redzes spējām nevarēju iestādīt attēla asumu.
156. turpinājums
Izšķirties palīdzēja arī tas, ka Harijs apsolīja man piepalīdzēt ar kopēšanu, jo pats ar savām redzes spējām nevarēju iestādīt attēla asumu.
Kad ar drebošu sirdi un iesācēja nepacietību biju pieknipsējis pirmo filmiņu, tad sekoja galvenā mācībstunda Harija dzīvoklīša virtuvē. Pilnīgi labprātīgi un bez mazākās nepatikas izrādīšanas viņš veselu nakti man skaidroja par filmiņu un fotopapīra jūtīgumu, par to, kas ir attīstītājs un kas ir fiksāža. Pie reizes sāku izprast savas kļūdas eksponēšanā un dziļuma asuma pareizā iestādīšanā. Nekāds dižais fotografētājs neesmu kļuvis, bet savos ceļojumos fotokameru vienmēr esmu ņēmis līdzi. Ģimenes albumam bildītes saražot esmu varējis vienmēr. Tiesa, mūsdienās šāda veida amatierisms vairs nav nepieciešams, jo tagad ar automātiskajām japāņu kamerām atliek vienīgi knipsēt, un pārējo izdara laboratorijās. Padomju savienībā šādu iespēju nebija, mēs strādājām tikai melnbaltajā tehnikā un tikai ar krievu ražojuma aparātiem. Harijs bija galvenais iedrošinātājs, lai arī es mēginātu darīt to, kas faktiski piedienas ikvienam vīrietim.
Pats Harijs fotografēšanas prasmi apguva tiktāl, ka vēlāk, strādājot Iecavā, viņš jau vadīja fotopulciņu. Kādā ciemošanās reizē sastapu viņu darbojamies ar krāsainajām bildēm, ko tikai retais amatieris pieprata.
Tuvojoties pavasarim, mūs visus mēdz pārņemt zināms ceļošanas nemiers. Tā bija arī Valkā. Atceros eksāmenu laiku, kad visi literāti pulciņā labojām skolēnu sacerējumus, jo eksaminācijas komisija bija kopīga dienas un vakara skolām. Nav joka lieta, ja jāizņem cauri gandrīz simts sacerējumu. Tad otrās dienas vakarā galva sāk džinkstēt. Man gan īsti pienācās izstudēt desmit darbiņus, jo tieši tikdaudz audzēkņu beidza manu vakarskolu, ko Harijs zobodamies bija iesaucis par “Gobas sieviešu ģimnāziju”. Tomēr strīdīgākajos gadījumos sacerējumu vajadzēja izlasīt visiem. Pēc kādu sešu vai septiņu stundu intensīva darba nolēmām visi kopā doties uz Valgas dzelzceļa staciju, lai turienes ēdnīcā ieturētu kārtīgas pusdienvakariņas, jo Latvijas pusē jaunā ēdnīcā vēl nebija uzbūvēta, bet mazā ieskrietuve jau laikus tika slēgta. Pēc vakariņām tāpat visi bariņā gājām pastaigāties gar Pedeles krastiem, lai galīgi izvēdinātu smadzenes. Palicis prātā kāds Harija ierosinājums – sacensties maza žagariņa cilāšanā. Katrs paņēmām saujā kādu sīku kripatiņu un sākām “pumpēt”, izlikdamies, ka cilājam vismaz divpudu bumbu. Izrādījās, tas nemaz nevedas tik viegli, sievietes neko pāri četrdesmit reizēm netika. Galvenais, protams, bija jautrība, kas palikusi atmiņā pēc daudziem gadiem.
Nākamajā pavasarī Harijs mani uzaicināja kādā izklaides pasākumā pie Gaujas. Dalībnieki pamatos tie paši Valkas filologi, kas cilāja žagariņus, tikai ar vienas fiziķes pastiprinājumu. Sākumā domājām par vienkāršu vaļošanos, jo tolaik sestdienās bija jāstrādā, tāpēc brīvas izrādījās vienīgi svētdienas.
Turpmāk vēl.
