“Smiltenei tas ir sāpīgs atgadījums. Mūsu mājai jumts cēlās stāvus, kad par to spriedām.
“Smiltenei tas ir sāpīgs atgadījums. Mūsu mājai jumts cēlās stāvus, kad par to spriedām. Domāju, ka diskusija ir jāturpina,” telefonsarunā teic kāda laikraksta lasītāja.
Viņa rosina turpināt diskusiju par rakstu, kas bija publicēts mūsu laikraksta 10. maija numurā: 10. aprīlī Sedas pansionātā nomira sirmgalve un par to tika paziņots Smiltenes domes sociālajiem darbiniekiem, kuri apstiprināja, ka sievietei nav neviena tuvinieka, kas uzņemtos viņas apbedīšanu, un 12. aprīlī bijusī smilteniete tika apglabāta Sedā. Pēc bērēm pansionātā, lai apciemotu vienu no iemītniecēm, bija ieradusies kāda smilteniete, kura nejauši uzzinājusi par skumjo notikumu. Šajā brīdī sākās pārpratumu skaidrošana, kuras rezultāts bija pārapbedīšana. Sirmgalves draugi uzskata, ka sociālajiem darbiniekiem bija jārīkojas citādāk. Ka par notikušo bija jāpaziņo bijušajai aprūpētājai vai mirušās darba biedriem un tikai tad jālemj par apbedīšanu citā pilsētā, liedzot mirušajai pēdējo atdusas vietu dzimtas kapos kopā ar māsu.
“Mani uztrauc šāda attieksme. Nav latviešiem tradīcija, ka mirušo jau otrajā dienā apglabā. Ja tas būtu noticis Rīgā vai Daugavpilī, nebūtu brīnums, bet Smiltenē!?” saka lasītāja. Viņa nepiekrīt apgalvojumam, ka par mirušo sirmgalvi, viņai dzīvei esot, it kā neviens neesot interesējies. To, ka viņai ir draugi un tuvi cilvēki, pierādījusi kapu kopiņa, kas Smiltenes kapos pēc pārapbedīšanas bija noklāta ar ziediem. “To cilvēku priekšā, kas uzņēmās rūpes un panāca, ka smilteniete tomēr tiek apglabāta savos dzimtas kapos, ir cieņā jānoņem cepure,” uzsver sieviete.
Viena no pārapbedīšanas organizatorēm bija Ināra Mediņa. Viņa nejauši uzzināja, ka mammas draudzene ir devusies aizsaulē. “Jāpateicas arī sirmgalves aprūpētājai, kā viņa kopa šo cilvēku. Tomēr ir cilvēciskas robežas aprūpei. Ja cilvēks paliek uz gultas un nav atstājams viens, tad ar minimāliem sociālajiem līdzekļiem tas nav iespējams,” secina I. Mediņa. Šobrīd viņa apsver vēstuli uz Vāciju mācītāja Girgensona fondam, kas jau ilgus gadus sadarbojas ar cilvēkiem, kuri kara laikā un pirms tā ir strādājuši Vācijā. Šo cilvēku skaitā bija arī mirusī smilteniete. Viņu visu laiku fonda pārstāvji informēja par aktualitātēm. Nesen no Vācijas tika saņemta ziņa, ka fonda dibinātājs ir miris un viņa vietā ir cita pilnvarota persona. “Uzskatu, ka mūsu pienākums ir paziņot, ka cilvēka vairs nav, un, ņemot vērā, kā tas notika, informēt par to fonda pārstāvjus,” saka I. Mediņa. Viņa piekrīt, ka Smiltenes vārds izskanēs nepatīkami. “Labi. Sociālais dienests uzsvēra, ka oficiāli viss ir izdarīts pareizi. Pienākums ir izpildīts, un viss, bet sociālajam darbiniekam ir jābūt apveltītam ar sirdsdegsmi un ar sirsnību jārisina visi jautājumi. Šis faktors Smiltenē iztrūkst,” sarūgtināta I. Mediņa.
