Neparasti asa un netīra. Tā gribas vērtēt Valsts prezidenta pirmsvēlēšanu kampaņu, kas beigusies ar mums zināmo Saeimas balsojumu.
Neparasti asa un netīra. Tā gribas vērtēt Valsts prezidenta pirmsvēlēšanu kampaņu, kas beigusies ar mums zināmo Saeimas balsojumu. Varam spriedelēt, vai Latvijā nebija iespējams atrast kādu īpaši izcilu personību.
Ar to domāju nevis tautas pretrunīgos viedokļus, bet gan objektīvos dotumus, kādi piemīt krietnam skaitam inteliģences pārstāvju.
Bet noticis ir tā, kā atļāva politisko spēku samērs valstī, un katrā ziņā Valda Zatlera kandidatūra bija labākā izvēle. Tauta, protams, būtu nobalsojusi par Aivaru Endziņu – tāpat kā savulaik balsoja par Zīgeristu, Kaulu, Repši. Televīzijas aptaujām ir tā īpatnība, ka skatītāji viegli manipulējami, un vienīgās patiesības departaments “Delna” tur krietni piestrādāja. Turklāt tauta varēja simpatizēt Endziņam tikai par to, ka viņš atļāvies izteikties pret valdību un oligarhiem, arī pret esošo prezidenti. Cilvēkiem patīk, ka kritizē valdību, to jutām jau parakstu vākšanas kampaņā par referenduma rīkošanu.
Zaudēt jāprot ar cieņu
Endziņš to neprata, par to liecināja pirmie sarūgtinājuma vārdi pēc Saeimas balsojuma. Un neprata saglabāt korektumu pret Vīķi-Freibergu, kad prezidente kritiskos izteikumus saistīja ar atriebību Jūrmalas zemes nomas jautājumā. Pirmkārt, Imants Freibergs vēlējās celt māju par saviem Kanādā sapelnītajiem līdzekļiem. Tagad zeme iznomāta kādam citam, un nu vairs ne žurnālistiem, ne Endziņam nekādas daļas. Otrkārt, Freibergu ģimenei tagad tiks piešķirts ekskluzīvs dzīvoklis, kas saposts par valsts budžeta naudu.
Prezidentei uz Endziņu bija pavisam cits iemesls dusmoties jau tajā brīdī, kad Satversmes tiesas priekšsēdis pirms pašas tiesas sprieduma Saeimas pieņemto līguma tekstu ar Krieviju atļāvās apšaubīt Abrenes dēļ. Tobrīd Endziņš nebija politiska persona, un viņam nebija tiesību jaukties politiskajos procesos. Tāpat Vīķei-Freibergai nepatika Endziņa skaļais paziņojums par trim oligarhiem, kur līdzās Lembergam tika minēts arī Šlesers, kurš ir Freibergu ģimenei tuvs cilvēks. Pats Endziņš nevarēja nesaprast prezidentes nostājas iemeslus, tāpēc zemes nomas un atriebības pieminēšana stipri atgādināja gnīdas rīcību.
Nav šaubu, ka Endziņš ir izcils jurists. Pārmetumi par komunistisko pagātni arī nevietā. Kad pēdējo reizi dzīvē redzēju Arvīdu Griguli, tad ievēroju, kā viņš dažām literātēm skaidroja, ka cilvēks mūža laikā savus uzskatus var mainīt pat vairākkārt – tas ir tikai dabīgi. Atceros Endziņu Tautas frontes laikā – gan toreiz, kad viņš ieradās Valkā, gan dienu vēlāk Rakstnieku kopsapulcē. Toreiz tika spriests par Kompartijas sašķelšanu. Par okupāciju gan Endziņš nerunāja, bet šajā jautājumā visu jau bija pateicis Mavriks Vulfsons.
Var saprast Endziņa sarūgtinājumu, jo prezidenta amatam viņš gatavojās jau tobrīd, kad atteicās no tiesībsarga pienākumiem. Bet zaudējums ir pelnīts.
Kauliņi ir mesti
Jaunais prezidents ievēlēts. Personīgi Zatlera kungu nepazīstu, jo tolaik, kad pēdējo reizi gulšņāju pa slimnīcām, Zatlers vēl nebija piedzimis. Tāpēc arī kukuļus neesmu nevienam devis, un manī iemājo pārliecība, ka tādā veidā es cilvēku pazemotu. Ja vajadzīgs pateikties, cilvēkam dāvinu savu grāmatu.
Zinu, ka ir ārsti, kas papildu atlīdzību pieprasa. Teiksim, par operēšanu ārpus rindas. Un ir labi, ka pacientu brīvprātīgos maksājumus nākotnē nolemts legalizēt. Normāli būtu tikai tad, kad ārsts par saviem ienākumiem spēs nopirkt savrupmāju.
Brēcam, ka Eiropa mūs nesapratīs. Eiropa daudz ko nesaprot aizvien. Tāds ir visas mūsu sabiedrības liktenis – būt daudzās lietās nesaprastiem.
Lielāko kaunu Latvijai dara nevis ārstu pieņemtie pateicības dāvinājumi, bet ap varas virsotnēm saceltā jezga, kurā daļēji jāvaino pati vara. Pozīcijas partijas, lai saglabātu vienprātību, dara visādus šmuguļmuguļus ar prezidenta amata kandidātiem, savukārt opozīcijas rīkojas tā, lai kaitētu valsts interesēm. Starp citu, “Jaunā laika” nešpetnība pret Zatleru vismaz emocionāli saistās ar Repšes valdības neveiksmi (ar Audera rokām) visās slimnīcās par direktoriem iedabūt savus cilvēkus.
Valda Zatlera lielākās grūtības prezidenta amatā būs viņa salīdzinājums ar Vairu Vīķi-Freibergu. Pēc izcilas personības arī citai izcilai personībai ir grūti sevi apliecināt līdzvērtīgā kvalitātē.
Sabiedrība pirms Saeimas balsojuma paguva papilnam uzšūmēties, ķērcēji būs izķērkušies, un atliek vienīgi cerēt, ka neapmierinātie sapratīs, ka jāciena cilvēks, kurš simbolizēs mūsu valsti.
Noslēgumā par kādu mantijas (pareģošanas) piemēru. Vēl pirms Saeimas balsojuma man rādīja abu pretendentu personību atveidu grafiskā zīmējumā. Savā ziņā tāds ornamentāls horoskops. Aivara Endziņa zīmējums bija izteikti negatīvs, viņa personība sašķelta, pretrunīga. Savukārt Zatlera ornaments ļoti harmonisks un ar labestīgu auru. Zatlera personības stiprākā īpašība ir spēcīgi attīstīta intuīcija.
Es saprotu, ka daudzi lasītāji brēks: es neticu tādām lietām! Es atbildu: ticēšana vajadzīga, ejot baznīcā pie dievgalda. Pārējos gadījumos noder zināšanas.
