Vienkārši pasēdēt un pavērot, kā bites rosās, laika neatliek, jo biškopība ir nopietns darbs.
Vienkārši pasēdēt un pavērot, kā bites rosās, laika neatliek, jo biškopība ir nopietns darbs. Biteniece Lilita Medne prāto, ka varbūt, aizejot pensijā, laika būs vairāk, bet pagaidām stunda ķer stundu. Un tā teju 40 gadus…
Lilita savulaik beigusi Vecbebru tehnikumu, un toreiz padsmitgadīgajai biteniecei ar trijos gados iegūtajām zināšanām vienai pašai bija jāsāk rūpēties par dravu, kurā bija 80 saimju. Pamazām to skaits palielinājies līdz 150. Viņas pirmā darbavieta bija Grundzālē. Atceroties bitenieces ceļa pašus pirmos soļus, Lilita secina, ka nekādu īpašu problēmu nebija. Vienīgais, ko nevar noliegt, ka tas bija fiziski smags darbs. Īpaši jaunai meitenei, kurai ar saviem spēkiem bija jātiek galā ar visu celšanu, pārvešanu, nešanu un tamlīdzīgiem darbiem, kas pavada bitenieka ikdienu.
Pakojumi aizpeldējuši lejup pa straumi
“Sākumā kolhozs man iedeva zirgu,” smaidot atceras biteniece. Braukusi reiz pāri Palsas upei, un pēc tam visi stropu pakojumi glīti aizpeldējuši lejup pa straumi. Ja ar bitēm saprašanās bijusi veiksmīga, tad par zirgu to noteikti nevarējis apgalvot. Tad Lilita izdomājusi vienkāršu viltību, teikusi, ka bites apdraud zirgu un tāpēc nebūtu vēlams riskēt ar dzīvnieku. Rezultātā viņas nākamais transportlīdzeklis bijis… kravas motorollers. “Tiesības man bija, braukt mācēju, bet arī visādi gāja. Dažreiz noslāpa, visādi bleķi krita nost, ne reizi vien bija jāstumj, bet Grundzālē jau kalnu netrūkst,” smaida Lilita. Tā pamazām viss ritējis savu gaitu. Viņa sastapusi savu otru pusīti, dzimušas meitas un pēc dekrēta atvaļinājumiem vairs atpakaļ uz Grundzāli nav aizgājusi. “Bērniem vajadzēja bērnudārzu, tāpēc aizgāju strādāt uz kolhozu “Ļeņina ceļš”, kas atradās aiz Valkas. Dzīvoju Smiltenē, braukāju, vēlāk paralēli sāku strādāt arī Blomē – kolhozā “Uzvara”. Kad tur aizgāja pensijā bitenieks, apvienoja divas dravas, un tā turpināju strādāt tikai Blomē. Līdz pat laikam, kad kolhozus likvidēja un sākās privatizācijas laiks,” stāsta Lilita.
Brāgu raudzēja no medus
Laiku, kad kopīpašumi pārgāja privātajās rokās, viņa atceras ar dalītām jūtām. “Zaga visu,” viņa secina. Tajā laikā Lilitai Blomē bijušas arī 20 personiskās saimes, bet kāds manīgs prihvatizētājs pamanījies arī tās aizvest. Biteniece teic, ka dažus stropus pēc tam atpazinusi kādā lauku sētā, bet, protams, ka viņa nevarējusi iet tajā iekšā un kaut ko pierādīt, jo visas bišu mājiņas jau ir līdzīgas.
Juku laikos daudzas saimes izpostījuši arī grādīgās dziras “ražotāji”. Toreiz, kad cukurs kļuva par deficīta preci, veiklākie un nekaunīgākie darboņi atrada izeju un brāgu raudzēja no medus. No diviem peru telpas rāmjiem pieticis vienas kannas raudzēšanai. Lieki piebilst, ka izejviela tika ņemta, neskatoties uz gadalaiku, un to, kam bišu saime pieder. Biteniekiem ne reizi vien nācies pārlūkot savu saimniecību un papildināt stropa saturu, kurā bites atstātas bez barības. Vēlāk stropus centušies novietot tuvāk pie mājām, kur cilvēki tos var pieskatīt.
Tomēr zagļu netrūkst arī tagad. Par laimi nepatīkamie atgadījumi nav mūsu pusē, bet tos nākas piedzīvot, kad bites ved uz viršu ganībām. Lielākā daļa bitenieku pēc viršu medus dodas uz Ādažu poligona viršu audzēm. Tad nu tur gadās vandaļi, kas bišu stropus pielej ar ūdeni un izlaupa ienesumu. Biteniece pieļauj, ka tie būs redzējuši Eduarda Pāvula tēlojumu filmā “Ilgais ceļš kāpās”, kur viņš arī stropā veikli iešāva spaini ūdens.
Nevis komerciāls, bet labdarības brauciens
Šobrīd Madonas rajona Indrānu pagasta zemnieku saimniecībā “Ārbirzes” Lilita Medne ievāc arī ziedputekšņus, veido atdaleņus un audzē bišu mātes. Interesants ražojums, kas ieguvis pircēju atsaucību, ir vaska sveces.
Lai lasītājus nemulsinātu saimniecības nosaukums, paskaidrosim, ka smilteniete savu uzņēmumu ir reģistrējusi dzimtajā pagastā, bet medus vācējas atrodas tepat – Blomes, Brantu un Smiltenes pagastā. Arī saimnieces mājas pagalmā – Smiltenē. “Darba ir ļoti daudz,” atzīst Lilita. Darba dienās jāstrādā dravā, bet sestdienās un svētdienās lielākā daļa bitenieku nevis atpūšas, kā tas varētu šķist, bet gan brauc uz tirgu. Tas tādēļ, ka konkurence ir liela, bet, ja medu atdos pārpircējiem, tad par saražoto pretī saņems summu, kas ir zem produkta pašizmaksas. “Iztikšana,” tā vienā vārdā atbild biteniece, vaicāta par ieņēmumiem. Viņa pastāsta par neseno braucienu uz Jelgavas tirgu. Garo dienu pavadot tirgus laukumā, izdevies ietirgot 60 latus. Desmit latu bijis jāsamaksā par tirgus vietu, klāt jāpieskaita degvielai iztērētā nauda un darbs, kas patērēts tirgojamās produkcijas sagatavošanai. Aprēķins ir ļoti vienkāršs – rezultātā tas izrādījies nevis komerciāls, bet labdarības brauciens.
Laiski paslinkot neatliek laika
Vaicāta, vai vismaz ziema biteniekiem nav laiks, kad mierīgi var sildīties pie mūrīša un neko nedarīt, Lilita atbild noliedzoši. Kad bites ieziemotas, klāt sveču liešana, jo jāgatavojas Ziemassvētku tirdziņiem. Lilita atklāj, ka šis ir viens no iecienītākajiem pirkumiem, kurus cilvēki labprāt izvēlas dāvanām.
Ziemas mēnešos laiku prasa arī medus fasēšana un citi darbi, tāpēc laiski paslinkot neatliek laika. “Kad aiziešu pensijā, tad gan,” viņa prāto, bet tūlīt jau piebilst, ka droši vien nekas nesanāks, jo pensija būs tik niecīga, ka būs vien jāstrādā tik ilgi, cik varēs. “Saimju skaitu gan samazināšu,” saka Lilita. Šobrīd viņai reģistrā ir 100 saimju, bet vasaras mēnešos to skaits palielinās līdz 150, un katra no tām prasa rūpes.
Šobrīd jau medus sviedē smaržo jaunais medus, un Lilita teic, ka pircēji jau to gaidot, jo pērno vākumu vairs labprāt neizvēloties.
Sarunas nobeigumā smilteniete atceras, ka viņai skolā bijis stingrs pasniedzējs, kurš biškopībā ielicis trijnieku, jo, atbildot uz eksāmena biļetes jautājumu, viņa piemirsusi komentēt it kā pašsaprotamu lietu, ka pirms stropa apskates dravniekam jāaizdedzina dūmeklis. Šis trijnieks bijis noteicošais pirmās darbavietas izvēlē, jo Plāņu sovhozā viņai pieklājīgi atteikta bitenieka vieta. Tomēr no visiem, kas 1969. gadā absolvēja Vecbebrus, savā arodā strādā tikai trīs. Lilita ir viena no viņiem, jo sirdsdarbu ar atzīmi nevar novērtēt.
