Maija pirmajā pusē mācību braucienā par investīciju lietām visnotaļ eksotiskajā Āfrikas salā Zanzibārā viesojās valcēnietis Dainis Jansons.
Maija pirmajā pusē mācību braucienā par investīciju lietām visnotaļ eksotiskajā Āfrikas salā Zanzibārā viesojās valcēnietis Dainis Jansons. Tā ir neliela sala 30×90 kilometru platībā 40 kilometru attālumā no kontinenta un sešus grādus zem ekvatora Indijas okeānā un atrodas Tanzānijas jurisdikcijā.
“Esmu sapratis, ka daudzās salās dzīvi parasti nesarežģī augstā noziedzība. Salīdzinot ar Keniju, kur biju pērn, dzīve Zanzibārā ir civilizētāka – cilvēki dzīvo labāk, ir sabūvētas daudzstāvu mājas un lielākā daļa ceļu ir asfaltēti. Atšķirībā no Valkas, tur bedres asfaltā aizlīdzina ar sasmalcinātām kokosriekstu čaumalām un koraļļu pulveri, jo visa sala būtībā ir liels koraļļu rifs,” situāciju raksturo Dainis. Sākumā lidmašīna piezemējas Tanzānijā, un tur par 50 ASV dolāriem bez sarežģījumiem var iegādāties šās valsts vīzu. Uz jautājumu, kas ir tas īpašais, kālab jādodas uz Zanzibāru, Dainis atbild, ka tas ir zemūdens valstības bagātību un daudzveidības dēļ. Viņam allaž paliks atmiņā ūdens zilganais dzidrums, kur vizuāli nav iespējams noteikt konkrētās vietas dziļumu. Pat 12 metru dziļumā katrs sīkumiņš ir skaidri saskatāms un gana spilgts.
Paturēties pie delfīna spuras
Jau lidojot uz galamērķi, bija redzams, ka okeānā ir daudz mazu saliņu un neparasti dzidrs ūdens, līdz ar to iespējas dažādām izklaidēm, kas saistītas ar ūdeni. “Tās biju izpētījis jau Latvijā un līdzpaņemtais snurkulēšanas (niršana ar masku un pleznām) inventārs lieti noderēja. Peldējām kopā ar delfīniem. Dažiem izdevās pat paturēties pie spuras un kādu brīdi papeldēt līdzi. Es biju orientējies uz zemūdens fotografēšanu. Diemžēl mūsu laivas gids nebija gana zinošs par delfīnu paradumiem un nespēja noteikt īsto brīdi, kad jālec ūdenī. Zemūdens pasaule ir bezgala interesanta,” gandarīts atceras Dainis.
Grupa apmeklēja kādu salu, pie kuras varēja nirt. Uz tās nebija neviena krūmiņa vai kociņa. Apkalpojošais personāls zemē iedzina mietus un uzslēja nojumi, kur patverties no saules. Uz salas uznesa vairākas lādes, kādas parasti rāda pirātu filmās, un no tām izcēla kokosriekstus. Ar mačetēm tos itin virtuozi apcirpa un vāciņu nocirta tā, ka tas nevis nokrita, bet palika turamies pie rieksta čaumalas. Kad padzērāmies šo sulu, vāciņu varēja uzlikt atpakaļ. Tas bijis daudz interesantāk nekā Latvijā. Pēc tam visi devās uz lielāku salu, kur ieturēja maltīti. Pirms tam turp ar laivu devās apkalpojošais personāls un uz ugunskura grilēja lobsterus (pusotrkilogramīgas krevetes ar garām ūsām), augļus un dažādus citus labumus. “Mums demonstrēja, kā pareizi ēdami eksotiskie augļi, kā tos sagatavot. Redzējām tādus augļus, par kādiem nebijām pat dzirdējuši, piemēram, jackfruit, kas ir apmēram 20 kilogramu smags un ir kaut kas starp banānu un ananasu. Tas ir šķiedrains kā ananass un starp tām ir banāna mīkstumam līdzīgi gabaliņi ar sēklām. Vispirms apēd mīkstumu, bet šķiedraino masu izčūpstina. Ieturot pusdienas uz šīs salas, ievērojām, ka iepriekšējā mazā saliņa ir pazudusi. Paisuma un bēguma ūdens līmeņa starpība ir apmēram trīs metri, un tas notiek divreiz dienā. Investīciju speciālisti jokoja, ka šādu saliņu kā nekustamo īpašumu varētu pārdot divas reizes dienā. Viesnīcā izdevās nobaudīt svaigi spiestu cukurniedru sulu. Man tā ļoti garšoja. Tā kā šīs sulas nebija tik daudz, kā gribētos, allaž centos nenokavēt brokastis, lai paspētu piepildīt glāzi ar šo spirdzinošo šķidrumu. Interesanta bija vietējā halva ar kaltētiem augļiem un riekstiem,” labpatikā atceras D. Jansons. Viņš ir priecīgs arī par izbaudītajām jūras veltēm.
Vēžveidīgos gatavo bez dillēm
Zanzibāra ir musulmaņu zeme, tāpēc vistu vai cūkgaļu varēja pasūtīt tikai hoteļu restorānos tūristi. Populārākie bija lobsteri, dažādas zivis, kalmāri, tā saucamie strādnieku omāri (ar diviem plakaniem vairogiem priekšā) un citi jūras gardumi. Dainim izdevās īstenot senu sapni par lobsteru izbaudīšanu. Neierasti, ka vēžveidīgo gatavošanā tur nelieto dilles, kā pieņemts Latvijā. Svešā kontinentā ir cita bakteriālā vide, tāpēc allaž jādomā par vēdera labsajūtu un jāņem līdzi nepieciešamie medikamenti. Dainis uzskata, ka nav jābaidās braukt uz tik tālām zemēm, jo tūristiem allaž piedāvā eiropeisku virtuvi. Tiesa, tik augstā temperatūrā, apmēram 33 grādos, īpašas apetītes nav. Pat ūdens temperatūra bija 29 grādi. Ir sajūta, ka peldies karstā ūdenī.
Ja katrs vēlēsies aizskart murēnu
Dainis ar kolēģi jau Latvijā bija izlēmuši, ka mēģinās peldēt arī ar akvalangu, lai varētu ienirt dziļāk nekā iespējams ar sejas masku. Pirms tam Rīgā viņi pabeidza īpašus kursus, kas dod tiesības nirt dziļi, ko svešvārdā sauc par daivingu. Dainis uzskata, ka kursos iegūtās zināšanas ir pamatīgas un nebija kauns tās demonstrēt tālajā Āfrikas valstī. Zemūdens pasaule parastam cilvēkam nav ikdienišķa – redzēt zemūdens bruņurupučus, koraļļus, eksotiskas zivis, piemēram, murēnas, rajas un citas. Jautāts, vai nebija bail, jo dzirdēti dažādi briesmu stāsti par murēnām, Dainis atbild, ka lielās murēnas nav sastapis un mazajām īpaši neuzmācās, vien fotografēja. “Iespējams, daudzi par to nav aizdomājušies, taču ceļojot un skatot dzīvniekus, putnus vai vēl kaut ko, nevajadzētu viņiem pārlieku tuvoties un censties pieskarties vai paraustīt. Piemēram Sarkanajā jūrā kūrvietās ūdenī vienlaikus ir apmēram 1200 laivu ar 10 daiveriem katrā. Katram rifam garām nopeld vairāki desmiti nirēju. Ja katrs vēlēsies pieskarties murēnai, to varētu salīdzināt ar mājas saimnieku, kuram ik pēc brīža piezvanītu pie durvīm un lūgtu nofotografēt. Īsā laikā viņa nervu sistēma būtu iedragāta. Ar citu dzīvo radību ir līdzīgi,” salīdzina ceļotājs.
Masaji naktīs neguļ
Dainis Indijas okeāna atklātajos ūdeņos nira pirmo reizi un tāpēc neziņa mijās ar nelielām bailēm. Tikai vēlāk izrādījās, ka tas ir vienkārši un bailēm nav pamata.
Zanzibārā dzīvošana bija komfortablā viesnīcā, kuru apsargāja masaji. Ja kontinentā viņi lielākoties aprūpē ganāmpulkus, tad uz šīs salas masaji veic drošības dienesta darbinieku funkcijas. Šai tautai piemīt īpašas spējas naktī negulēt. Tāpat kā kontinentā, viņi ir ģērbušies garos apmetņos sarkanos toņos un bruņoti ar apmēram 1,2 metru garu nūju. Katru vakaru notika dažādi dziesmoti un dejiski pasākumi, arī cirka priekšnesumi afrikāniskā manierē un angļu valodā.
Vietējie iedzīvotāji lieliski prot izmantot paisuma un bēguma iespējas. Viņi no zemē iespraustiem mietiņiem izveido īpašus labirintus, un paisuma laikā kopā ar ūdeni tur iepeld zivis. Sākoties bēgumam, zivis seko ūdenim, taču nespēj atrast īsto ceļu un šajos mietiņos sapinas. Tas ir ļoti lēts un efektīvs zvejniecības veids.
Visnotaļ interesanti ir no palmu lapām gatavotie suvenīri – somas, cepures, rotaslietas, pat kaklasaites. “Šie suvenīri ir tik lēti, interesanti, turklāt izgatavojami ļoti ātri. Iezemieši lieliski prot izmantot visas dabas veltes,” novērojis Dainis. Viņš atveda mājās veselu kolekciju palmu lapu pinumu un visas vietējo naudaszīmju un monētu nominālus. Visvairāk viņam žēl, ka uz salas ir neticami nabadzīga dzīvnieku valsts, jo bija cerības, ka varēs fotografēt savvaļas dzīvniekus, putnus un kukaiņus. Tiesa, Zanzibāra ir vienīgā vieta pasaulē, kur dzīvo sarkanie pērtiķi, taču tos neizdevās ieraudzīt. Pasaulslaveni dabas parki ir Tanzānijā, taču Dainim neizdevās savākt pietiekami lielu grupu, lai noīrētu lidmašīnu un dotos uz kontinentu.
Kā allaž šādos ceļojumos vietējiem bērniem bija sagatavotas dāvanas. Dainis paņēma līdzi 100 pildspalvu, daudz krāsu zīmuļu un kalkulatoru. Atšķirībā no citām reizēm, kad dāvanas dalīja ielās un izcēlās lielas nekārtības, šoreiz atrada vietējās skolas skolotājas un lūdza šīs dāvanas izdalīt pēc saviem ieskatiem.
