155. turpinājums. Skolas gan nebija vienīgais darbalauks, kur birokrātijai īstenot hronometrēšanas metodi.
155. turpinājums
Skolas gan nebija vienīgais darbalauks, kur birokrātijai īstenot hronometrēšanas metodi, atceros gadījumus, kad kolhozu kantoru ļaudis ar laikrāžiem centās fiksēt pat cukurbiešu ravētāju darbu: tad gadījās, ka sievas ar kukuržņiem apmētāja krūmos tupošos pārbaudītājus. Šādas metodes ieviesēji nebija rēķinājušies, ka skolotājiem piemīt sakāpināta pašcieņa, tāpēc pāris gadus vēlāk tādas aplamības nedarīja pat ministrijas inspektori.
Savdabīgu raksturu cīniņu man gadījās novērot, kad Harijs bija hospitējis kādu ātras dabas dāmīti. Redzēju, kā Harijs velk ar zīmuli pa savām piezīmēm un klusā balsī skolotājai klāsta savus secinājumus. Lai cik pamatīga bija pārbaudītāja argumentācija, dāmīte iecirtās un, uzmetusi lūpu, strīdējās pretī. Kad Harijs tikpat mierīgi un rāmi turpināja savu skaidrojumu, skolotāja leca kājās un, papēžus piecirsdama, drasēja uz durvīm. Gulbis gan uzrāva uzacis, viņa skatiens kļuva koncentrētāks, bet balss aizvien tāda pat rāma un savaldīga:
— Skolotāj, lūdzu, nāciet atpakaļ!
Uzrunātā dāma jau atradās vaļējās durvīs, kad viņas pleci pēkšņi saguma, it kā sašļuka uz leju. Neteikusi ne vārda, viņa lēniem soļiem atgriezās atpakaļ pie rakstāmgalda. Vēlāk jau viss atkal bija labi, un pavasara pusē skandalētāja nereti piebiedrojās mūsu kompānijai, kāda pamazītēm bija izveidojusies.
Harijam vispār piemita tā labā īpašība, kas būtu nepieciešama visiem skolu pārbaudītājiem, proti, pirms pamācīt otru, vispirms attiecīgo jautājumu izzināt pašam līdz pēdējam sīkumam. Literātam nav grūti hospitēt otru literātu, bet inspektoriem un mācību pārziņiem vienlīdz dziļi jāpārzina arī fizika, ķīmija un matemātika, arī dziedāšana un vingrošana. Ne kurš katrs to spēj. Es labi pazīstu skolotājus, kuri jau pensijas gadu vecumā ar labu vārdu mēdza pieminēt Harija Gulbja svētīgo lomu, palīdzot pirmajos darba gados.
Otrajā mūsu pazīšanās gadā uzzināju, ka Harijs nesen pārdevis savu motociklu. Kad ievaicājos par šāda pēkšņa lēmuma iemesliem, atbilde skanēja visai izvairīga. It kā sagribējis nopirkt fotoaparātu un kopējamās ierīces. Tiesa, nekāds azartiskais motobraucējs viņš nebija, ciemos pie radiem varēja nokļūt arī ar vilcieniem vai autobusiem, kādi aizvien lielākā skaitā sāka ripot pa Latvijas ceļiem. Tomēr īstais iemesls atklājās vēlāk – Harijs bija nopircis portatīvo rakstāmmašīnu, lai savus literāros vingrinājumus veiktu pilnīgā slepenībā. Arī vakaros viņš vairs bez spiedīgas nepieciešamības nemēdza uzkavēties skolas telpās. Viens apstāklis mums abiem bija kopīgs: tuvumā nedzīvoja neviens no radiem. Arī ģimenes sirdsdraugi neveidojās, netiku pat dzirdējis, ka Gulbji būtu rīkojuši kādas mājas viesības vai regulāri gājuši ciemos pie citiem. Bet es nebiju cilvēks, kas mēģinātu izdibināt citu ģimenes tradīcijas.
Arī fotografēt Harijs mācījās klusībā un pamatīgi, galvenokārt pēc mācību grāmatām. Tomēr retais amatieris jau ar pirmajiem paša izgatavotajiem uzņēmumiem būs varējis sasniegt tik augstu tehnisko līmeni. Viņa prieks par pirmo veikumu fotografēšanā bija tik liels, ka ar savu piemēru aizrāva arī mani. Sataupīju naudiņu un nopirku sev pašu lētāko aparātiņu “Smena”, kas iesācēja vajadzības pilnībā apmierināja.
Turpmāk vēl.
