Smiltenes vidusskolas mājturības un tehnoloģiju skolotājs Didzis Gaismiņš pēc vairāk nekā 30 gadiem atgriezies dzimtas mājās, Brantu pagasta “Atvaros”. Skolotāja tagadējā darba kabinetā kādreiz bija viņa pirmā klase.
“Atpakaļ uz Rīgu pilnīgi noteikti nevelk,” viņš saka. “Esmu atgriezies mājās.” Patiesībā jau tā pa īstam projām no šejienes nekad neesmu aizgājis. Laukos pagāja visa mana bērnībā. Arī vēlāk katru brīvo brīdi braucu vecākiem palīgā. Vasarās vienmēr dzīvoju šeit, redzēju un priecājos, kā attīstās Smiltenes novads.”
Skolotājs atzīst, ka šis mācību gads viņam pēc intensīvās Rīgas dzīves tāds rimtāks. Didža Gaismiņa pirmā un vienīgā darba vieta līdz šim – Rīgas Franču licejs, kur viņš sāka strādāt uzreiz pēc augstskolas beigšanas -sākumā par mājturības skolotāju, vēlāk bija arī direktores vietnieks saimnieciskajā jomā. Tagad Didzis Gaismiņš darbu Smiltenes vidusskolā apvieno ar mājturības skolotāja pienākumiem Palsmanes pamatskolā.
“Ļoti gribas pabeigt pirms vairāk nekā 30 gadiem kopā ar opapu iesākto māju. Tāpēc jādomā, kā vairāk nopelnīt. Māju sākām celt pirms aizbraucu studēt. Opapam tad vēl bija liela saimniecība.”
Darbs, kas neļauj iesūnot
“Pēc Smiltenes ģimnāzijas izvēlējos studijas Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (tagad – Latvijas Lauksaimniecības universitāte) tikko izveidotajā Mājturības fakultātē,” stāsta Didzis Gaismiņš. “Sākumā solīja, ka būsim plaša profila speciālisti, mācību programmā ietverta gan uzņēmējdarbība un biznesa pamati, gan saimniekošana laukos un amatniecība. Domāju – izmācīšos, atgriezīšos “Atvaros”, pabeigšu iesākto māju un saimniekošu šeit. Plānotās uzņēmējdarbības vietā mācību programmā lielākoties bija amatniecība, bet profesionālā kvalifikācija, ko ieguvu, – mājturības skolotājs. Drīz vien pēc tam apprecējos, paliku galvaspilsētā un sāku strādāt Rīgas Franču licejā. Tad dzīve apmeta kūleni un nu atkal esmu šeit. Man patīk darbs ar bērniem un jauniešiem. Tas neļauj iesūnot. Katra diena nāk ar savu izaicinājumu. Ir tik interesanti vērot, kā mainās paaudzes, skolēnu vecāki un bērni. Skolotājam jāmēģina augt līdzi, lai pats prastu rīkoties ar visām jaunajām iekārtām un arī pēc tam varētu ieinteresēt skolēnus.”
Mājturība kopā ar programmēšanu
“Strādājot Smiltenes vidusskolā, galīgi nejūtos kā laukos. Šeit skolēniem nodrošināts viss tas pats, kas labākajās Rīgas skolās. Rīgā piedalījos Franču liceja vēsturiskās ēkas atjaunošanā, arī Smiltenes vidusskolā varu strādāt skaistās telpās. Ir interesanti salīdzināt,” saka skolotājs. “Šobrīd kopā ar skolēniem apgūstam jaunā 3 D lāzerprintera iespējas. Tajā ieprogrammēta frēze, ar kuras palīdzību var izgatavot koka figūriņas, medaļas, izfrēzēt dažādus uzrakstus un citas interesantas lietas.
Mājturība vienmēr bijis mācību priekšmets, kas prasījis lielus materiālos ieguldījumus. Augot metāla cenai, mācību programmā vairs nav metāla apstrādes. Tāpat skolai nopietns izaicinājums ir iegādāties labus darbgaldus. Taču skolēni ļoti novērtē visu jauno, tas uzreiz rada lielāku interesi arī par mācīšanos. Puiši labprāt strādā ar dažādiem elektriskajiem rokas instrumentiem. Daudziem mājās tādu nav, ienākot klasē ar labu aprīkojumu, viņiem uzreiz iemirdzas acis. Ir arī tādi, kuri, iepazīstot tuvāk jauno lāzerprinteri ar programmēšanas iespējām, sakrājuši naudiņu un nopirkuši līdzīgu paši sev. Viņi nāk uz mācību stundām jau ar konkrētiem jautājumiem.”
“Grāvjus nākotnē, visticamāk, raks tikai roboti”
Kādas iespējas mājturības mācīšanā pavēris jaunais izglītības saturs? – “Tehnoloģiju apgūšanu,” uzskata Didzis Gaismiņš. “Mājturība iet roku rokā ar programmēšanu. Jaunajā izglītības saturā liela vērība pievērsta dizaina domāšanai, inovatīvajām stratēģijām. Skolēnus jau pamatskolā rosina domāt par to, kā viņi lietu, ko plāno gatavot, varēs pārdot. Lai izdzīvotu, ikvienam no mums jābūt arī biznesmenim. Grāvjus nākotnē, visticamāk, raks tikai roboti.
Mācību programma sadalīta vairākos mācību moduļos, kas jāapgūst gan puišiem, gan meitenēm. Tiesa, ja izglītības programmu veidošana būtu manā ziņā, es laikam tomēr meitenēm un puišiem ļautu strādāt pēc dažādām programmām. Kā agrāk. Tas, ka meitene iepazīst 3 D lāzerprintera iespējas un labprāt darbojas galdniecības darbnīcā, ir labi. Tāpat kā nekas slikts nav arī tas, ka puisis iemācās piešūt pogu vai pagatavot ēst. Bet ir specifiskas prasmes, kuras, manuprāt, tomēr nevajadzētu likt mācīties visiem, vai vismaz tās pieņemt kā izvēles mācību moduļus.
Jaunās mācību programmas atšķiras no tām, kādas bija 20. gs. 20. – 30. gados. Toreiz cilvēki ļoti daudz mājās darīja paši un visur pamatā izmantoja roku darbu. Dažas no agrāk mācītajām prasmēm nenāktu par ļaunu pamatizglītības līmenī apgūt arī mūsdienu jauniešiem, taču ir robeža, aiz kuras jau sākas profesionālās izglītības lauciņš.”
“Nekad neesmu bijis burta kalps!”
Didzim Gaismiņam patīk, ka skolēni ļauj vaļu iztēlei un izdomā, kā vēl var izmantot viņiem piedāvātās tehnoloģiskās iespējas. Nevis tikai gaida skolotāja norādes. “Tajā pašā laikā apzinos arī to, ka vienmēr būs bērni, kuriem labāk patiks grebt ar rokām karoti, nekā programmēt. Un viņiem jāļauj to darīt. Nekad neesmu bijis burta kalps. Skolēniem parasti atgādinu: “Vispirms apskatieties, kādi materiāli pieejami un atkarībā no tiem meklējiet risinājumus. Protams, skolotājam jābūt blakus, lai parādītu, ko ar konkrēto materiālu var izdarīt. Kam tad citam bērni stundā prasīs padomu, ja ne skolotājam?
Patiesībā jau 26 skolā pavadītajos gados tik daudz kopā ar puišiem darīts. Esmu organizējis mājturības stundas arī tuvāk dabai, ārpus pilsētas. Tagad daudz ierobežojumus uzliek pandēmija, bet gan jau atkal atgriezīsimies ierastajā ritmā.”
Tuvāk dzīves skolai
Skolotājs Didzis Gaismiņš uzskata, ka mājturība un tehnoloģijas ir viens no mācību priekšmetiem, kas skolēnam ļauj spert pirmos soļus dzīves skolā. “Godīgi sakot, man arī pašam puikas gados nekādu zelta roku nebija. Darbmācības skolotājs diezgan daudz slimoja, bet tad, kad stundas notika, visi ļoti labprāt devāmies uz viņa mazo darbnīciņu. Saimnieciskajā ziņā daudz iemācījos no opapa, kurš mājās darīja visu. Un jau no mazām dienām lika pie darba arī mani, brāli un māsu. Pašam vienmēr vislabāk paticis darboties ar koku.”
“Vēl tik daudz gribas izdarīt!”
“Vidusskolā bijām liela, draudzīga klase. Vairāki no mūsējiem tagad saistīti ar pedagoģiju. Būtu interesanti atkal kādreiz satikties. Tas sen nav iznācis,” atzīst Didzis Gaismiņš.
Kas skolotājam palīdz sakārtot domas un atgūt spēku pēc garas darba dienas? “Esmu atgriezies Smiltenes pilsētas kultūras centra deju kolektīvā “Ieviņa”, tagad jau vidējās paaudzes grupā. Brīvajā laikā labprāt kopā ar draugiem uzspēlēju volejbolu. Pie mūsu lauku mājas ir pirtiņa. Interesē arī viss, kas saistīts ar pirtslietām. Liels dzinulis, kas neļauj apstāties, ir arī iesāktā māja, kuru ļoti gribas pabeigt. Vectēvam bija liela saimniecība ar daudz mājlopiem. Lopkopībai diez vai kādreiz pievērsīšos, bet mums ir brīnišķīgs ābeļdārzs ar turpat 100 jaunām ābelītēm. Dzīvojot Rīgā, to kopšana palika mazliet novārtā, bet pagājušajā rudenī pirmoreiz ieguvām labu ražu un šo to arī pārdevām.”
Arī šajā izaicinājumiem bagātajā laikā Didzis Gaismiņš cenšas saskatīt pozitīvo. “Reizi dienā noklausos ziņas, bet neļauju negatīvajai informācijai nomākt pozitīvo. Vēl ir tik daudz lietu, ko gribas iemācīties. Jā, nenoliegšu, ka Covid – 19 ir radikāli izmainījis mūsu visu dzīvi, bet jebkurai problēmai jāmeklē risinājums. Dusmošanās un žēlošanās neko nedos.”
Reklāma