154. turpinājums. Tā es veselus desmit gadus regulāri lasīju lekcijas dažādos kolektīvos, un vienmēr un visur centos ar piemēriem izskaidrot, ka jauns pasaules karš ir gandrīz neiespējams.
154. turpinājums
Tā es veselus desmit gadus regulāri lasīju lekcijas dažādos kolektīvos, un vienmēr un visur centos ar piemēriem izskaidrot, ka jauns pasaules karš ir gandrīz neiespējams, jo abu naidīgo politisko bloku starpā izveidojies militāro spēku līdzsvars. Pārējais bija atkarīgs no informētības pakāpes un prasmes runāt saistošā manierē. Toruden lielākais satraukums radās saistībā ar notikumiem Ungārijā, un to tikai Dieviņš zina, kas būtu noticis, ja senajā maģāru zemē būtu uzvarējuši prorietumnieciskie spēki. Tobrīd sociālisma nometne vēl bija gana varena, lai “pirms nāves” izšļāktu indi pār visu planētu. Ungārijai tā bija traģēdija, bet pasaule kopumā tika pasaudzēta no daudz lielākiem satricinājumiem. Tā es domāju tagad, kad manā rīcībā cits faktu materiāls. Toreiz skolotāji vēlējās uzzināt kaut ko vairāk, un tā nācās nolasīt šajā kolektīvā manu pirmo lekciju. Visi klausījās ar lielu interesi. Kad vēlāk ar Hariju palikām divatā, viņš man sacīja:
— Nemaz nezināju, ka tu esi tāds starptautiķis. Man patika tava lekcija – gan forma, gan saturs.
Mani sākumā šie vārdi pat nedaudz izbrīnīja, jo Harijs parasti par politiskām tēmām nemēdza izteikties. Turklāt skolas partijas sekretāre un vēstures skolotāja Mirdza Rēpele kādreiz manā klātbūtnē bija izmetusi frāzi:
– Viņš vēl nav izaudzis.
Šī izaugšanas tēma gan izrādījās visai savdabīgi traktējama lieta. Jo pati skolotāja Rēpele savu galveno politisko rūdījumu bija guvusi kara laikā Krievijā, kad uz melīgu apvainojumu pamata nošāva viņas tēvu. Kā tadžiki mēdz sacīt: čūskas sakostais no virves baidās. Bet tolaik es tikai klausījos un brīnījos par dažu cilvēku “gaišredzības” talantiem.
Harijs man likās interesants sarunbiedrs arī bez visiem raksturojumiem. Pirmajā pazīšanās gadā gan nekur ārpus skolas telpām nesatikāmies. Tā kā dienas skola strādāja divās maiņās, tad mana vakarskola iznāca tāda kā trešā maiņa, un šajā “stafetes nodošanas” laikā mēs satikāmies itin bieži. Ja man nebija stundas, tad mēdzām skolotāju istabā patērzēt. Toreiz mācību pārzinim nebija sava kabineta, vienīgi skolotāju istabas tālākajā stūrī atradās atsevišķs rakstāmgalds. Pārskatot telpu pa diagonāli, Harijs klusi darīja savu darāmo, vienlaikus neuzkrītoši vērojot notiekošo. Kā tagad saprotu, šī vērošana nebija sadzīviska interese, bet drīzāk cilvēku raksturu studijas. Savus secinājumus viņš dažkārt mēdza izteikt visai trāpīgos un ironiskos raksturojumos, ko gan reti atļāvās darīt publiski. Pietika viņam pāris reižu pavērot kādu jaunatnācēju, un Harijs jau varēja izteikt nekļūdīgu, kā vēlāk pārliecinājos, slēdzienu: “Viņai piemīt čigānietes daba.” Citā gadījumā raksturojums skanēja: “Runā ātrāk nekā spēj domāt.” Kādai jaunai skolotājai ar manierīgu runas stilu viņš deva iesauku – “dzejiskā dvēsele”.
Darbā ar sev padotajiem skolotājiem Harijs vienmēr centās būt savaldīgs un korekts, man liekas, viņš pielika lielas pūles, lai nevienu neaizvainotu. Un tomēr viens otrs uz viņu aizvainojās, visbiežāk par galīgiem sīkumiem. Dažiem varbūt pat īpaši patika aizvainoties, lai demonstrētu savu nepiekāpīgo raksturu. Nereti par aizvainojuma ieganstu kļuva pārāk burtiska sekošana tā laika stundu hospitēšanas metodikai, jo arī Harijs nereti mēģināja lietot mācību stundas hronometrēšanas paņēmienu, kas tolaik bija silti ieteikts, bet ko faktiski drīkstētu atļauties tikai ar paša pedagoga piekrišanu zinātniski pētnieciskos nolūkos.
Turpmāk vēl.
