Jānis Zvejnieks savā nozarē visā Baltijā ir viens no gados jaunākajiem vadītājiem.
Jānis Zvejnieks savā nozarē visā Baltijā ir viens no gados jaunākajiem vadītājiem. Viņam ir 23 gadi un četru gadu stāžs valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” struktūrvienības “Sēklas un stādi” Strenču kokaudzētavas vadītāja amatā.
Darba apjoms ir ļoti liels, jo kokaudzētava ir viena no lielākajām skuju koku stādu audzētavām Latvijā un modernākā Baltijā. Mūsu valstī tāds darba apjoms vēl ir tikai Stendes kokaudzētavā.
“Man ir laimējies jau pašā patstāvīgas dzīves sākumā pareizā laikā nokļūt pareizā vietā,” par savu darbu ar humoru saka J. Zvejnieks.
Sāk kā vienkāršs strādnieks
Ceļu līdz uzņēmuma līderim J. Zvejnieks sāka kā vienkāršs strādnieks. “Pēc vidusskolas beigšanas iestājos Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē nepilna laika studijās un līdztekus mācībām strādāju kokaudzētavā. Toreiz to vadīja mana mamma Laima. Izmantoju izdevību un šad tad aizbraucu viņai līdzi paskatīties, kā citur nodarbojas ar stādu audzēšanu. Struktūrvienības direktors šo manu interesi pamanīja. Pēc laika mūsu jomā notika izmaiņas, mammu iecēla par struktūrvienības “Sēklas un stādi” direktora vietnieci ražošanas jautājumos, bet man piedāvāja vadīt Strenču kokaudzētavu. Esam ieviesuši jaunas tehnoloģijas. Jāatzīst, ka arī Lietuvā ir lielas kokaudzētavas, bet mēs tās esam apsteiguši darba modernizācijā. Tagad audzējam jau nākamās paaudzes stādus – ietvarstādus un kailsakņu stādus ar uzlabotu sakņu sistēmu. Šādu produkciju Lietuvā neražo un tikai nedaudz – Igaunijā. Pērn pabeidzām liela objekta celtniecību, kurā ir Baltijā modernākā stādu saldētava,” stāsta J. Zvejnieks.
Izvēlas nozari ar perspektīvu
Par nākamo nodarbošanos J. Zvejnieks sācis domāt jau vidusskolā. “Nevaru gluži apgalvot, ka manu izvēli noteica meža skaistuma vilinājums. Protams, mežs man patīk kā jauka dabas daļa, bet, kaļot nākotnes plānus, meklēju nozares ar perspektīvu. Šajā ziņā mežšaimniecība man šķita ļoti daudzsološa, bet tādas jomas pastāvīgi jāattīsta tālāk. Turklāt šī nozare man nebija sveša. Redzēju, kā mamma tajā darbojas, savukārt katru gadu vasaras brīvlaikā strādāju kokaudzētavā. Redzēju, kā tā ik gadu attīstās. Tā ieguvu pirmo pieredzi šajā darbā un, nav ko noliegt – arī interesi par stādu audzēšanu. Arī tad, kad nestrādāju kokaudzētavā, šad tad atbraucu uz šejieni paskatīties, kas jauns radies un kādēļ. Iemācījos koka nozīmi novērtēt kompleksi. Tā nesaistās tikai ar skaistumu, bet arī ar iespējām šo materiālu izmantot ražošanā. Tajā pašā laikā racionālisms nedrīkst ļaut aizmirst, ka koks ir dzīvs un neatņemama dabas daļa. Piemēram, te – kokaudzētavā – stādus var salīdzināt ar bērniem. Mēs to audzēšanu sākam no sēklām, un tad tiešām to izaudzēšana prasa tādu pašu rūpību kā bērnu kopšana,” pasmaida J. Zvejnieks.
Amata pārmantotāji ir ieguvēji
Pirmajā mirklī jaunietis juties kā ar ūdeni apliets, kad 19 gadu vecumā viņu uzreiz nolika kolektīva priekšā kā vadītāju. “Tas tiešām nebija viegls brīdis manā dzīvē. Piedāvājums bija negaidīts un, ja atklāti, tad jutos šokēts. Sākumā uztraukums ikdienas gaitās man bija pastāvīgs pavadonis. Pirmajos trijos gados bija diezgan grūti. Nu jau ar šo domu esmu apradis un jāsaka, ka nemaz tik traki nav,” apliecina J. Zvejnieks.
Kaut neviens no kolēģiem to nav atklājis, Jānis ir pārliecināts, ka sākumā daži pieredzējuši darbinieki, visticamāk, domājuši – nu pagaidi, pagaidi, puisīt, paskatīsimies, kā tu visas lietas izkārtosi. “Bez tā šādās situācijās nevar iztikt. Arī tagad šeit strādā par mani daudz pieredzējušāki darbinieki, bet nu visas problēmas atrisinām kopīgiem spēkiem. Esam izveidojuši labas savstarpējās attiecības. Vadītāja darbā iznāk izmantot dažādas metodes, bet, domāju, stingrība nav vienīgais paņēmiens, kā nodrošināt darbu. Atkal jāteic, ka būtiskākais labu attiecību izveidošanā un saskaņota darba nodrošināšanā ir prasme pareizā laikā atrast pareizus vārdus,” skaidro vadītājs. Pašlaik kolektīvā strādā apmēram 60 cilvēku. J. Zvejnieks piebilst, ka viņš uzklausa katra viedokli, jo nereti tieši no darbinieku teiktā rodas labas idejas darbam.
Viņam apgūt visu darba apjomu daudz palīdzēja arī mamma, kura nozarē ir ļoti pieredzējusi speciāliste. Var pat teikt, ka Jānis no mammas amatu ir pārmantojis. “Mammas atbalsts tiešām bija milzīgs. Tas man lika saprast, cik liela nozīme kādā jomā ir iepriekšējās paaudzes pieredzei. Viņas palīdzība bija neatsverama un, domāju, ka ikvienā jomā ieguvēji ir tie, kuriem ir izdevība amatu un profesionālo meistarību pārmantot. Esmu Jelgavā saticis kolēģus, kuri darbu izvēlējušies vecāku ietekmē, un tas ir ļoti normāli,” saka J. Zvejnieks.
Izglītība ir lielākā investīcija
Viņš ir pārliecināts, ka nozarē ar augstskolas izglītību vien nepietiek. “Teiciens “Mūžu dzīvo, mūžu mācies, un tāpat muļķis nomirsti” ir patiess, jo tajās jomās, kas nemitīgi attīstās, pastāvīgi ienāk jauni atklājumi, modernākas tehnoloģijas. Bieži dodamies pieredzes apmaiņas braucienos uz Skandināvijas valstīm, cenšos neizlaist arī mūsu nozarē organizētos kursus. Pirms pāris gadiem man bija iespēja divas nedēļas pastrādāt kādā Zviedrijas kokaudzētavā, kur ieguvu jaunas zināšanas un pieredzi. Esmu pārliecinājies, ka vislabākos lēmumus darba organizācijas veidošanā un citās lietās var pieņemt, vadoties no prakses,” saka J. Zvejnieks.
Mūsdienās liela daļa jauniešu domu par vairāku gadu mācīšanos un labas izglītības iegūšanu uztver diezgan skeptiski, priekšroku dodot iespējai ātri nopelnīt lielu naudu. Tas arī daļēji ir iemesls, kādēļ tik daudz gados jaunu cilvēku aizbrauc uz Īriju. J. Zvejnieks uzskata, ka izglītība jebkurā gadījumā ir investīcija nākotnei. “Nauda, protams, ir svarīga lieta, bez kuras neko nevar iesākt, bet esmu runājies ar vairākiem pazīstamiem vienaudžiem un visi bijām vienisprātis, ka bez mācīšanās neko vairs nevar sasniegt. Nu cik ilgi var lasīt zemenes vai sēnes Īrijā? Tas ir darbs uz laiku. Domāju, ka braukšana uz Īriju kaut kad beigsies. Kurš tad cits varēs attīstīt Latviju, ja ne mēs paši. Daudz kas ir vajadzīgs. Uzskatu, ka Latvijai pašai vajag jaunas papīra fabrikas. Tās ir jāceļ. Valstij nepieciešama attīstīta ražošana. Tas viss jāizveido mums pašiem. Protams, pašlaik Īrijā varbūt var ātrāk nopelnīt kā Latvijā, bet sēņu lasīšanas pieredze mūsu valstī neder. Tas nozīmē, ka faktiski tie ir zaudēti gadi tā vietā, lai te sāktu savu karjeru kādā jomā,” saka J. Zvejnieks.
Jaunībā jābūt karjeristam
Kokaudzētavas vadītājs uzskata, ka jēdziens – karjera un karjerists – mūsdienu sabiedrībā lietojams pozitīvā nozīmē. “Cilvēkam ir jābūt karjeristam, bet tajā pašā laikā jāapzinās savas spējas un vieta. Karjera būtībā ir mērķis, ko sev cilvēks ir noteicis. Ir jāprot novērtēt savas spējas un jācenšas tiekties uz augšu. To var tikai pats. Liktenim te nav nozīmes. Es horoskopiem nepievēršu uzmanību, jo neticu tajos pareģotajam. Esmu dzimis Mežāža zīmē, ļoti tuvu Strēlniekam, bet nevaru teikt, ka šie zvaigznāji mani ietekmētu. Gan jau kaut kas horoskopos arī ir no patiesības, citādi jau tos nedrukātu un tik daudz cilvēku nelasītu, bet mani tie nesaista,” stāsta J. Zvejnieks.
Mērķis – turpināt attīstību
J. Zvejnieks ir precējies un pirms četriem mēnešiem sagaidīja meitas piedzimšanu. Visvairāk brīva laika vadītājam ir ziemā, kad kokaudzētavā mazāks kļuvis darba apjoms. Tas sakrīt ar Jāņa ziemas vaļasprieku – slēpošanu. Otrs sporta veids, kas viņam patīk, ir basketbols. Viņš piedalās Strenču basketbola čempionātos. “Sportam manā dzīvē ir tikai hobija loma. Šad tad ir vajadzīgs kārtīgi izskraidīties. Mani interesē arī visi jaunumi, kas notiek sportā, īpaši norises basketbola dzīvē,” apliecina J. Zvejnieks.
Pirms manas ierašanās kokaudzētavas vadītājs bija sācis apsvērt kārtējo ražošanas paplašināšanas iespēju. “Pašlaik uz kartes plānoju jaunas platības izveidošanu stādu audzēšanai. Pēc diviem gadiem darba apjoms būs ievērojami palielinājies. Tas ir mans mērķis – strādāt līdz kokaudzētavas pilnīgai attīstībai,” atklāj J. Zvejnieks.
