“Precīzi!” nodomāju, ceturtdien atšķirot “Ziemeļlatviju” un ieraugot kolēģes Ingas Karpovas rakstu ar aicinājumu izsludināt Valkas Cūkmena meklēšanas akciju.
“Precīzi!” nodomāju, ceturtdien atšķirot “Ziemeļlatviju” un ieraugot kolēģes Ingas Karpovas rakstu ar aicinājumu izsludināt Valkas Cūkmena meklēšanas akciju.
Precīzi tāpēc, ka cūkmeni jāmeklē arī Smiltenes pusē. Tikai dienu iepriekš piestāju automašīnu stāvlaukumā pie Vidzemes šosejas un Smiltenes – Gulbenes ceļa krustojuma (blakus lielajai priedei), lai fotografētu pie atkritumu konteineriem saliktos maisus. Taču daudz baisāks skats atklājās mežā aiz tiem. Smirdoņa, mušu spindzēšana un daudz daudz lielā rādiusā izmestu visdažādāko sadzīves atkritumu no papīra, metāla, plastmasas. Pērn rudenī, kad tur bija starts orientēšanās sacensību “Azimuts” kārtai, mežmala izskatījās ievērojami tīrāka.
Es pat nepieļauju domu izmest savu sadzīves drazu ārpus atkritumu konteineriem kaut kur ceļmalā, par mežu nemaz nerunājot. Man mežs ir vieta, kur vislabāk atgūt darbā patērēto enerģiju, skrienot, braucot ar velosipēdu pa ceļiem un takām, ogojot un sēņojot. Izgāzt atkritumus mežā būtu tas pats, kas mest drazu dzīvoklī uz grīdas.
Vai cūkmenu ietaupītā nauda par dabas piegānīšanu atsver domāšanu “ne mana cūka, ne mana druva”? Kamēr kāds visu aiz muguras satīra, tikmēr arī cūkmeniem rokas (precīzāk – kājas) ir tīras. Taču kādā vidē mēs dzīvotu, ja piedrazotos mežus, ceļmalas un pilsētas neviens vairs netīrītu un tur izmestos atkritumus nesavāktu? No pašu radītā civilizācijas “kultūrslāņa” nez vai pat galva paliktu ārā.
