Lai Latvijā beidzot cilvēki saprastu, ka sunim dzīve nav jānodzīvo pie ķēdes, bet gan kā pilntiesīgam ģimenes loceklim! To vēlas valcēniete Ginta Laviņa. Pati Ginta ir cilvēks, kuru nav iespējams nepamanīt. Jaunā sieviete ir visnotaļ spilgta personība ar savu individuālo ģērbšanās stilu. Nenoliedzami, viņas īpašā “rozīnīte” ir arī spilgtie tetovējumi. Ginta nekad nav baidījusies atklāti paust savu viedokli, arī tad, ja tas ir atšķirīgs no pārējo uzskatiem. Pašpārliecinātās sievietes tēlu vēl vairāk paspilgtina divi, jāteic, visnotaļ īpatnēja izskata suņi vārdā Rastijs un Gizmo. Viņi Gintas dzīvē parādījās aizvadītajā gadā – laikā, kad viņa vēl dzīvoja Dānijā. Pēc atgriešanās mājās šogad februārī Gintu bieži vien varēja redzēt staigājam pa Valku kopā ar saviem četrkājainajiem draugiem. Suņi bezgala lepni ar cēli paceltām galvām uzticīgi turējās pie saimnieces sāniem, reizēm skaļi ierejoties, visiem ziņojot par draudzīgo gājienu. Ne reizi vien, ieraugot amizanto trijotni, gribējās apstāties un aprunāties. Vienā šādā reizē suņu saimniece atklāja stāstu, kā pie viņas nokļuva Rastijs un Gizmo. Izrādās, ka Ginta Valkā atgriezās pēc sešu gadu ilgas dzīves Dānijā. Viņa jau kopš bērnības sevi ir uzskatījusi par “suņu cilvēku”. Lai gan vecāku mājās nepārtraukti ir dzīvojuši un joprojām dzīvo pat vairāki kaķi, nekādas siltās jūtas tie nav izraisījuši. Ginta novērojusi, ka kaķis dzīvo pats par sevi, bet suns ir atkarīgs no cilvēkiem. Ja vien varētu, Gintas mājā dzīvotu ne tikai divi, bet daudz vairāk suņu. Dzīvojot Dānijā kopā ar draugu, Gintai ik pa laikam prātā bija iešāvusies doma par suni, taču viņa saprata, ka dzīvoklī turēt mājdzīvnieku nebūtu prāta darbs. Lai kaut cik izpaustu savu pieķeršanos suņiem, Ginta paziņu prombūtnes laikā pieskatīja viņu četrkājainos draugus. Pēc abu jauno cilvēku lēmuma pārcelties uz dzīvi privātmājā, kas atradās mazā Kopenhāgenas piepilsētā Karlslundē, Ginta īstenoja savu sen loloto sapni.
Rastijs atgādina Grinča suni Pirmais ģimenē ienāca rūsganais, tolaik astoņus mēnešus vecais Rastijs. Salīdzinot Dāniju ar Latviju mājdzīvnieku turēšanas jautājumā, Dānijā uz ielām gandrīz nemaz nav sastopami klaiņojoši suņi un kaķi. Viņiem šāda problēma nepastāv, jo Dānijā ir ļoti augsta atbildības sajūta pret mājdzīvniekiem. Turklāt dzīvnieku īpašniekiem ir jāievēro vairākas stingras prasības, piemēram, savs suns ir jāapdrošina, viņam jābūt čipētam. Taču šajā Ziemeļvalstī aktīvi rosās vairākas labdarības organizācijas, kuras glābj nelaimē pamestus dzīvniekus citās Eiropas valstīs. Aktīvisti no ielām savāc klaiņojošos dzīvniekus, ieliek patversmē, kā arī meklē tiem jaunas mājas. Ja dzīvnieks ir līdz piecu gadu vecumam, to atgādā uz Dāniju. Vecākus suņus patur patversmēs mītnes zemē un meklē mājas Dānijā. Tāds bija arī rūsganā Rastija liktenis – pēc klaiņošanas pa saulaino Grieķiju suns ar labdaru palīdzību nonāca Dānijā un mēnesi dzīvoja aizbildņa ģimenē. Taču viņiem jau bija divi suņi, tāpēc Rastijam tika meklētas īstās mājas. Liktenim labpatikās iekārtot tā, ka Ginta satikās ar Rastiju, un nu viņi ir kopā. Atceroties pirmo tikšanos, sieviete stāsta, ka suns bija plušķains, netīrs, bet bezgala mīlīgs. Gintas sirds atmaigusi, jo suns izskatījies pēc populārās Ziemassvētku filmas galvenā varoņa Grinča suņa. Tikai Rastijam ir divas reizes īsākas kājas, bet izskats tiešām atgādina Grinča suni. Gintasprāt, Rastijs ir īsts suns ar kārtīgu suņa degunu. Tas ir svarīgi, jo viņai nepatīk to sugu pārstāvji, kuriem ir saplacināti purniņi. Nemaz tik viegli ar Rastiju neklājas, jo viņš ir piedzimis ar nopietnu problēmu – viņam ir alerģija. Tā rodas pat no staigāšanas pa garu zāli. Ginta Rastiju veda arī uz suņu skolu, jo sākumā viņš nekādi nesaprata, kā uzvesties, un galīgi nepakļāvās disciplīnai. Pēc skološanās Rastijs vairs pa galvu, pa kaklu nemetas pāri ielai un klausa savu saimnieci. Interesanti, ka Ginta ar saviem draugiem sarunājas dāniski, bet nu jau pamazām viņi sāk saprast arī latviešu valodu.
Gizmo uzvedas kā bērns Savukārt Gizmo, kura vecums atbilst vīrietim labākajos gados, raksturā ir pilnīgi pretējs savam jaunākajam sugas brālim.“Ar Rastiju mūs saista melanholija, bet ar Gizmo – mirkļa tveršana,” filozofē Ginta. Gizmo viņas un drauga ģimenē Dānijā nonāca tikai tāpēc, ka Rastijs pēc rakstura ir sabiedrisks un viņam vajag kontaktu ar citiem sugas brāļiem. Kamēr abi saimnieki pelnīja iztiku, tikmēr Rastijam bija garlaicīgi. Dzīvojot Karlslundē, vairāki pilsētiņas iedzīvotāji pastaigājās ar vairākiem suņiem. Gintai tas nelikās nekas pārsteidzošs, tāpēc ģimenes sapulcē tika pieņemts lēmums par otru suni. Ginta Gizmo ieraudzīja interneta vietnē, ar kuras palīdzību tika meklētas mājas suņiem, kas mitinājās dzīvnieku patversmē Portugālē. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc abi suņi atgādina šīs valsts nacionālās suņu šķirnes – Portugāles podengo – pazīmes. Tie ir medību suņi ar izcilu ožu, kuri medī zaķus. Ginta novērojusi, ka abiem lielāko prieku sagādā rakt alas un citas medību suņiem raksturīgas īpašības.Suņu saimniece atzīst, ka tā bijusi laimes spēle, jo neklātienē iepazinusies ar aprakstu un apskatījusi Gizmo vien fotogrāfijā. Gizmo patversmē bija pavadījis astoņus mēnešus. Sākot dzīvot mājās, Gizmo bija jāiemāca savas dabiskās vajadzības nokārtot ārpus telpas, jo suns nesaprata, kāpēc viņš to nedrīskt darīt istabā, ja pirms tam drīkstēja. Ginta uzskata, ka tā ir viena no problēmām, kāpēc saimnieki, kuri suni paņēmuši no patversmes, pēc kāda laika to atved atpakaļ. Sunim tā ir liela traģēdija. Taču šo problēmu var atrisināt, tikai pašiem jābūt lielai pacietībai. Interesanti, ka pēc vecuma Gizmo vajadzētu būt prātīgākajam, bet tā nemaz neesot. Prātīgākais esot Rastijs. Savukārt Gizmo savā vecumā reizēm uzvedas kā bērns.
Dzīve nebūtu tik piepildīta Atgriežoties Latvijā, Ginta ir laimīga ar saviem draugiem. Viņai šķiet, ka Rastijs itin bieži atceras iepriekšējo dzīvi Dānijā. Taču suņi ir laimīgi Gintas tuvumā. Reizēm darba darīšanās viņai četrkājainie draugi uz kādām dienām jāatstāj vecāku mājās Valkā, bet, aizbraucot uz Rīgu, nākas nožēlot, ka suņi nav paņemti līdzi. Gintai nav problēmu kopā ar Rastiju un Gizmo maršrutā Rīga – Valka un Valka – Rīga pārvietoties ar vilcienu. Abiem četrkājainajiem jānopērk bagāžas biļete, uz sēdekļa jānoklāj viņu iemīļotais deķītis un brauciens var sākties. Suņi ir pieraduši, tāpēc tas viņiem nesagādā diskomfortu. Galvenais, lai saimniece būtu blakus. Un tā jau nav tikai abiem suņiem. Tādas pašas izjūtas ir arī Gintai – bez saviem mīluļiem dzīve nebūtu tik piepildīta. Īrējot kopā ar brāli Ģirtu mitekli Rīgā, Miera ielas galā, Ginta katru dienu dodas pastaigā ar suņiem. Viņa ar gandarījumu stāsta, ka arvien vairāk cilvēku Latvijā ir iemācījušies savākt “šmuci” pēc sava mīluļa. Dānijā vispār par to nevarēja būt nekādas runas – jāsavāc un viss. Taču, atceroties laiku pēc atgriešanās no Dānijas uz dzīvi mājās, Ginta nedaudz saskumst, jo ne reizi vien dzirdējusi sevi nosauktu par “suņu veceni”. Ginta sevi par tādu neuzskata, jo neizprot, kāpēc sabiedrībā valda tādi stereotipi? Tas esot netaisnīgi, ja cilvēkus, kuri gādā par vairākiem mājdzīvniekiem, uzskata par dīvaiņiem. Gintai tas ir pats par sevi saprotams – ja esi uzņēmies atbildību, tad nežēlojies un dari visu, lai mājdzīvniekiem būtu pēc iespējas saulaināka un pilnvērtīgāka dzīve. Rastijam un Gizmo tāda ir! Par to šaubu nav.
