Gada nogalē sociālajos tīklos tika publicēta kāda sena, melnbalta fotogrāfija, kas vijciemietim Jānim Ciguzim uzjundīja atmiņas par visu līdzšinējo mūžu 81 gada garumā. Ar šo fotogrāfiju saistītais stāsts netieši ir Ziemassvētku dāvana sirmajam kungam. Mūsu portāls www.ziemellatvija.lv pirms vairākām nedēļām publicēja ziņu ar virsrakstu “Vēlas atpazīt cilvēkus fotogrāfijās” un šādu tekstu: “Portālā draugiem.lv Ainars Brūvelis publicējis aicinājumu aplūkot Latviešu folkloras krātuvē ievietotu fotogrāfiju no Vairas Strautnieces fotogrāfiju kolekcijas. Foto tapis 1978. gadā Dailes teātrī. Darba nosaukums “30 gadu ekspedīcijas gadadienas pasākumā Smiltenes spēlmaņi”. Varbūt kāds no mūsu portāla lasītājiem atpazīst šos muzikantus?”Aicinājumam atsaucās vairāki cilvēki, arī portāla apmeklētājs ar niku naurisn, kurš vienā no fotogrāfijā redzamajiem četriem cilvēkiem atpazina vijciemieti Jāni Ciguzi. naurisn rakstīja: “Zinu kur dzīvo Ciguzītis (Ciguzis Jānis). Zinu, kā sazvanīt un kur atrast! Vēl joprojām spēlē vijoli un akordeonu un dzied visādās svinībās! Vīrs spēka gados. Iet ar zāģi mežā un plosās. Tikai nieka astoņdesmit daži gadi!”Padzirdējis no vijciemiešiem par tādu lietu, Jānis Ciguzis pats ieradās “Ziemeļlatvijas” redakcijā, kā rezultātā devāmies ciemos uz Vijciema pagasta zemnieku saimniecību “Stampvēveri”, kur sirmais, enerģiskais kungs saimnieko kopā ar savu dzīvesbiedri Ingrīdu Gūtmani.
Bijām tautas muzikanti“Ziemeļlatviju” Jānis Ciguzis sagaida, uz akordeona “uzraujot” dzīvespriecīgu melodiju. Pirms 40 gadiem viņš piepulcējās Smiltenes lauku kapelai un dažādos tās sastāvos spēlēja vijoli, akordeonu un mandolīnu līdz pat 1995. gadam.“Bijām tautas muzikanti. Tagad jau katram orķestrītim ir savs komponists, savs dziedātājs, bet mēs nedziedājām, tikai spēlējām. Ja nu vienīgi kādu galda dziesmu uzrāvām. Stāstījām anekdotes un jokus, skaitījām tautas dziesmas. (“Jānis ir dzīva enciklopēdija, runājot par anekdotēm. Un no galvas skaita tik garas peršiņas, ka visi mēmi paliek,” iestarpina Ingrīda). Mums bija sava auditorija. Kā viena ģimene mūs paņēma, tā tālāk aicināja viņu radi,” atmiņās kavējas muzikants. Muzicēts ticis jubilejās, ballēs, somu pirtīs, kāzās, kristībās, skolu izlaidumos, Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcas ballēs. Reiz – arī Rīgā, kādā pasākumā, kur pirmo reizi satikās pārīši pēc iepazīšanās sludinājumiem.Jānim tas viss sākās, pateicoties nejaušībai. Toreiz, 1975. gadā, viņš strādāja Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcas ātrajā palīdzībā par šoferi. Kādu dienu kolēģis Ojārs Akmentiņš Jāni palūdza aizvest viņu līdz smilteniešiem Muižniekiem, kuri jau tad bija zināmi kā muzikanti. Alfrēds Muižnieks spēlēja veco garmošku (ermoņiku), bet viņa sieva Ilga sita bungas. Kad kolēģis pie Muižniekiem aizkavējies pārāk ilgi, Jānis gājis viņu meklēt un Ilgā atpazinis savu novadnieci, Smiltenē ieprecējušos vijciemieti. Vārds pa vārdam sāka raisīties garāka saruna, kuras laikā Jānis palūdza, lai iedod viņam uzspēlēt vijoli. Rezultātā pēc divām nedēļām saņēma Muižnieku uzaicinājumu braukt līdzi muzicēt kāzās Launkalnes pagastā. Viņiem neesot, kas vijoli spēlē.“Tā viņi mani paturēja un vairāk vaļā nelaida,” tagad 40 gadus senus notikumus atceras Jānis Ciguzis. Toreiz kopā ar viņu un Ilgu un Alfrēdu Muižniekiem kapelā muzicēja Jānis Paste (vijole) un Ādams Lelis (dūru cītara). Mainoties sastāvam, kapelā bungas sita arī Voldemārs Zaļmežs, akordeonu spēlēja Edgars Ceplītis, un “par cītaristu arī tāds Briedis no Mēriem brauca,” piebilst Jānis Ciguzis. “No tajā bildē redzamā sastāva šajā saulē esmu vairs tikai es,” teic vijciemietis. Tagad dzīvo zemnieka dzīvi Muzicēšanu Smiltenes kapelā Jānis Ciguzis izbeidza pirms 20 gadiem, kad sasniedza pensijas vecumu. Toreiz viņš kopā ar dzīvesbiedri Ingrīdu Vijciema pagastā nodibināja zemnieku saimniecību “Stampvēveri” un sāka saimniekot: nopirka vajadzīgo tehniku, iegādājās ganāmpulkus.“Agrāk turējām cūkas un govis. Pat zirgs bija. Bērni dzīvoja tepat, mājās, palīdzēja darbos. Nu jau viņi ir lieli. Pašiem ir savas ģimenes. Kad man un Jānim veselība sagāja grīstē, cūkas un govis likvidējām. Tagad turam aitas. Mums ir dažādi mājputni, – vistas, pīles, tītari un zosis. Trušu ir daudz,” saimniecību izrāda Ingrīda. Viņas sirdsprieks ir visvisādu puķu stādu audzēšana. Siltumnīcas šajā lauku viensētā tiek apsildītas jau no februāra.“Stampvēveros” ir arī liels dīķis, kurā salaistas dažādu sugu zivis. Rezultātā Jānis ir kļuvis par aizrautīgu makšķernieku, atklājot copes prieku. Muzicēšanu malā viņš nav nolicis. Jubilejās un citos svētkos tiek dziedāts un dejots uz pilnu klapi, jo arī Ingrīdas radi ir muzikāli. Tāds ir arī Jāņa dēls Valentīns, kurš spēlē gan akordeonu, gan pūšamos instrumentus. Gan jau arī šajos Ziemassvētkos Jānis muzicēs – uzspēlēs akordeonu vai vijoli. Vispirms Svētvakarā neiztrūkstošs, tāpat kā citus gadus, būs brauciens uz dievkalpojumu Vijciema baznīcā. Pēc tam mājās tiks klāts svētku galds. Iecienītākie Ziemassvētku ēdieni “Stampvēveros” ir sautēti kāposti, cepetis, karbonādes, pelēkie zirņi, speķa pīrāgi – viss pašu cepts un šmorēts. Tāpat neizpaliek arī piparkūkas. Cīnāmies, kā mākamJāteic, ka “Stampvēveri” ir vieta ar senu vēsturi. Vecā saimniekmāja esot uzcelta 1905. gadā (mazu gabaliņu aiz Vijciema čiekurkaltes un vecās mežniecības), un šās vietas aura ir jūtama jau pirmajā apciemojumā. Viensētas saimniekus padomju okupācijas vara 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju. “Māju paņēma mežniecība. Kolhozs bija tālu. Zemes te arī nekādas nav. Ko iesēj, to meža zvēri apēd vai nočammā. Tad nu mājā izmitināja mežstrādniekus, stallī salika astoņus zirgus, kuri izveda no meža baļķus,” stāstīt zina Jānis Ciguzis.Netālu, meža otrā pusē, ir Jāņa tēva Kārļa 1924. gadā uzceltā “Mālnieku” māja, viena no Ulmaņa laika jaunsaimniecībām. “Tēvam iedeva zemi, kur bija māla bedres un mājas vieta – 21 celms. Tēvs uz “Stampvēveriem” nāca palīgā linus mērcēt. Atstrādāja, lai ļauj viņam savus linus iemērkt viņu mārkā,” atceras Jānis. Tagad “Mālniekos” saimnieko viņa māsa.Šajā Vijciema pagasta apvidū dzīve pirmās Latvijas brīvvalsts laikā situsi augstu vilni. Mežmuižas ceļa malā bijušas deviņas Ulmaņa jaunsaimniecības. Pēc padomju meliorācijas pāri nav palikusi neviena. Nekas nenotiek vecajā mežniecības ēkā, par ko Jānim un Ingrīdai sāp sirds.Viņi paši gan negrasās sēdēt, rokas klēpī salikuši, neraugoties uz veselības problēmām, tāpēc “Stampvēveri” joprojām ir rosīga lauku sēta. “Varat uzrakstīt, ka divi pensionāri cīnās, kā māk,” smaida Jānis.
ViedoklisAinars Brūvelis: – Konkrētais foto bija nejaušība (bija arī citi foto), jo patiesībā meklējam daudzus cilvēkus. Jūsu (domāts portāls www.ziemellatvija.lv – redakcijas piezīme) iesaiste palīdzēja šo “mīklu” atrisināt dienas laikā. Neesmu vēsturnieks. Esmu beidzis LU Fizikas un matemātikas fakultāti, (M.Sc.Phys), papildinājies tiesību zinātnēs un liela mēroga info sistēmu projektu vadībā, mans pamatdarbs ir bijis saistīts ar uzņēmumu un IT projektu vadību. Taču jau labu laiku brīvajos brīžos nodarbojos ar senaizmirstu cilvēku, lietu un vietu informācijas sakārtošanu (A. Brūvelis sadarbojas ar Latviešu folkloras krātuvi un tai palīdz, daļu digitalizētā satura padarot pieejamu sabiedrībai un izveidojot tam atsevišķu sistēmu internetā – redakcijas piezīme).Vēsturi veido konkrēti cilvēki, un nereti šo cilvēku vēstures fragmenti, kopā salikti, dod daudz objektīvāku izpratni par laikmetu un cilvēkiem, nekā akadēmisko vēsturnieku (visdrīzāk, varas apmaksātā) vispārējā izpratne. Tādēļ meklēju vārdiem un gadskaitļiem pretī foto, bet tiem – pretī dzīvesstāstus. Kultūra nav partijas programmas, lozungi un deklarācijas. Kultūra, īpaši nacionālā (tā daļa, ko saucam par folkloru) ir konkrēti cilvēki, kā Jānis Ciguzis, kuri to savulaik ir pārmantojuši no kāda, paši izdzīvojuši un izdzīvo tagad. Viņi ir tie, kuri nodrošina tās dzīvotspēju un pārmantojamību – nodošanu tālāk gan saviem laikabiedriem, gan nākamajām paaudzēm.
