Ziemassvētki ir mani mīļākie svētki. Tiem ir īpaša aura, kādas nav ne Lieldienās, ne Jāņos, ne privāti svinamajās jubilejās. Ziemassvētki ir laiks, kad var iepriecināt visus savus tuvos, mīļos cilvēkus un no viņiem pretī sagaidīt to pašu. Meklējot dāvanas, tiek piedomāts par katru apdāvināmo un viņa vēlmēm. Pēc tam sākas egles gādāšana un rotāšana, tad – svecīšu iedegšana Ziemassvētku kociņa zaros, mājās radot jauku siltuma sajūtu un svētku smaržu. Un kur tad vēl ēdienu gatavošana svētku galdam, vispirms prātojot, ko galdā celt šogad, tad meklējot vajadzīgos produktus un pēc tam rosoties virtuvē. Ar speķa pīrāgu cepšanu citos svētkos pat neaizraujos, lai šis process nekļūtu ikdienišķs, bet saglabātu Ziemassvētku garšu. Taču viss, ko uzskaitīju, zaudētu jēgu, ja nebūtu, dēļ kā censties, – ja blakus nebūtu savējo mīļo cilvēku. Ne velti gadu gados tiek uzsvērts, ka Ziemassvētki ir ģimenes svētki. Šis ir laiks, kad atcerēties arī labus draugus, kaimiņus un darba kolēģus. Nenoliedzami, cilvēka dzīvē liela nozīme ir darbam, naudai, hobijiem, taču tas, manuprāt, nekādi neatsver ģimenes un savstarpējo attiecību vērtību. Ir atzīts, ka Ziemassvētki vienai daļai ļaužu, it īpaši vientuļniekiem, ir depresijas un nomāktības laiks. Taču, ja cilvēks ir viens pašreizējā laika dimensijā, tad kādreiz viņš tāds nav bijis, jo katrs nākam no divām dzimtām (no mātes un tēva puses) un katrs kaut vismaz reizi mūžā sastapis sev nozīmīgu cilvēku un kādā iemīlējies. Viss bijušais nāk līdzi atmiņu tēlos, tāpēc cilvēks vismaz domās nevar būt viens. Un vēl jau priekšā ir nākamās izdzīvojamās dienas, – katra kā jauna iespēja sasniegt vēlamo.Tas, ko novēlu, jums, lasītāji, ir mīlēt un būt mīlētiem. Tikai mīlestības klātbūtne dzīvei dod saturu, garšu un smaržu.
