153. turpinājums. Pati mazākā audzēkņu grupiņa izveidojās pie Valkas 1. vidusskolas, kur man pašam pienācās pasniegt latviešu valodu un literatūru, vēlāk arī vēsturi, tāpēc tur arī apgrozījos visvairāk.
153. turpinājums
Pati mazākā audzēkņu grupiņa izveidojās pie Valkas 1. vidusskolas, kur man pašam pienācās pasniegt latviešu valodu un literatūru, vēlāk arī vēsturi, tāpēc tur arī apgrozījos visvairāk. Ar laiku atklāju, ka visai ērti un naudas izteiksmē izdevīgi izmantot vidusskolas ēdnīcas pakalpojumus.
Labi atceros savu pirmo iepazīšanos ar vidusskolu. Augusta sākumā telpās notika remontdarbi, skolas kanceleja uz laiku bija ievietojusies vienā no pirmā stāva klasēm. Tur cītīgi, papīros ierakusies, strādāja grāmatvede, skaitīkļus klaudzināja darbvede, bet skolas direktori atvaļinājuma laikā aizvietoja mācību pārzinis Harijs Gulbis. Nepaguvām vēl īsti sapazīties, kad pie durvīm kāds piegrabināja un, šķērseniski sagriezusies, telpā ienāca pusmūža sieviete zaļi punktotā putekļu mētelī. Prasīja pēc direktores. Darbvede norādīja uz stūrī sēdošo Hariju Gulbi, lai runājot ar viņu. Sieviete tāpat šķērseniski pievirzījās tuvāk rakstāmgaldam un klusēdama sniedza kādu aprakstītu burtnīcas lapu. Mācību pārzinis krietnu brīdi iedziļinājās lasīšanā, pagrozīja lapu citādā rakursā, vēl it kā lasīja, tad uzrāva uzacis uz augšu un apmulsuša cilvēka balsī ievaicājās, ko apmeklētāja īsti gribot. Nu sieviete it kā sasparojās un apņēmīgi nobēra:
— Man dēlīts jau trešo gadu atstāts 4. klasē. Ja tā turpinās, tad viš citās klasēs nemaz nedabos pasēdēt. Poiss jau drīzumis būs precību gados.
Kad mammai tika paskaidrots, ka viņas dēlam vieni balti divnieki liecībā, sieviete spēra pretī:
— Es jau nevar dēlīnu kā tie citi vecāki ar vīnīnu dzirdināt, tik dau naudīnas man nav.
Sarunā iejaucās arī kāda skolotāja, kas bija atnākusi uz skolu, viņa teica, ka minētais skolēns pa visiem skolā pavadītajiem gadiem nav kārtīgi lasīt iemācījies. Par to māte likās pavisam sašutusi:
— Va” Dievī, mājā viš lasa kā zirgs.
— Labāk būtu, ja viņš lasītu kā cilvēks.
Vēlāk iznāca nedaudz iepazīties ar pašu nesekmīgo skolēnu, uzvārdā Kēriku. Kāda mamma, tāds viņas dēliņš. Ārsti šādās reizēs diagnozē raksta: garīgā atpalicība primitīvisma līmenī. Šajā gadījumā interesantums slēpās šo cilvēku pārgudrībā un augstajā pašapziņā. Tāds bija sadzīviskais fons, kad pirmoreiz satiku Hariju Gulbi, un tobrīd nebija ne mazākās nojausmas, ka manā priekšā nākamais lugu un romānu rakstnieks.
Drīz vien noskaidrojās, ka mēs abi esam literāti, tāpēc bez īpaša nolūka sākām par šo un to aprunāties. Skolā direktores kabinetā stāvēja galīgi veca rakstāmmašīna, uz kuras centos pārrakstīt vienu otru savu sacerējumu. Harijs, būdams acīgs vērotājs, drīz vien atšifrēja manas intereses, tas savukārt paplašināja to tēmu loku, kas mums izrādījās kopīgas. Par saviem personiskajiem vingrinājumiem gan Harijs nebilda ne pušplēsta vārda.
Pārējos vidusskolas skolotājus iepazinu tikai pakāpeniski, jo tieša saskare gadījās ar tiem nedaudzajiem, kas mācīja kādu priekšmetu vakarskolā. Tā kā tolaik rajonā trūka cilvēku ar augstāko izglītību, partijas komitejas dāmas mani mēģināja iesaistīt publisku lekciju lasīšanā, tā sacīt, lai izglītotu darbaļaudis. Man tuva likās tēma par starptautiskajām attiecībām, no visādiem citiem piedāvājumiem atteicos, un izrādījās, ka šie jautājumi īpaši satrauc cilvēkus tieši no kara un miera iespēju viedokļa.
Turpmāk vēl.
