Ieilgušais koalīcijas partiju cīniņš par Valsts prezidenta krēsla iestumšanu katrai savā ēnā nu jau gluži skaidri parāda, ka politiķiem mazāk rūp, lai prezidents tiešām būtu labākais, erudītākais un godīgākais valsts vadītājs.
Ieilgušais koalīcijas partiju cīniņš par Valsts prezidenta krēsla iestumšanu katrai savā ēnā nu jau gluži skaidri parāda, ka politiķiem mazāk rūp, lai prezidents tiešām būtu labākais, erudītākais un godīgākais valsts vadītājs, bet vairāk interesē, lai tas būtu savs čoms.
Jāpiekrīt rakstniecei Annai Žīgurei, ka strīdi ar šādu mērķi atgādina traģikomisku izrādi, ko ar izsmieklu sāk uztvert Eiropas Savienības sabiedrība. Ja mērķis būtu godīga un gudra cilvēka ievēlēšana, tad vajadzētu brīnīties, kādēļ ievērojamākie valsts politiķi, tik ilgi vadīdami un pārzinādami valsti, tādu nezina un neprot atrast. Tādā gadījumā tauta ir krietni gudrāka, jo iedzīvotāji veiktajās socioloģiskajās aptaujās ir nosaukuši savas iedomātās kandidatūras, kuru vidū ir patiešām gudri, godīgi un sabiedrībā cieņu ieguvuši cilvēki.
Jau rakstīju par Tautas partijas izvirzīto kandidātu Māri Riekstiņu un to, ka opozīcija klusē par viņa darbību komunistiskās jaunatnes nomenklatūrā, bet laikrakstā ierobežotās vietas dēļ nebija iespējams visu pateikt. Proti, “Jaunā laika” pārstāvji droši vien skaidri zina, ka tas būtu velts darbs, jo beigās būs gluži cits kandidāts – īstais. Ļoti iespējams, ka pašās beigās uz skatuves parādīsies kāds līdz šim nezināms trešais, kuram konkurencē par prezidenta statusu vajadzēs pārspēt M. Riekstiņu un Latvijas Pirmās partijas un “Latvijas ceļa” frakcijas izvirzīto Karinu Pētersoni. Tad būs skaidrs, ka līdz šim notikusī kandidātu izvirzīšana tik tiešām bijusi iestudēta kā izrāde. Šādu noslēpumainā trešā iznācienu prezidenta ievēlēšanas arēnā var izgaismot ideoloģiski patīkamās un tautai simpatizējošās gaismās. Proti, iepazīstinot ar jauno kandidātu, var skandēt, ka līdz šim viņš nevienās politiskajās intrigās, skandālos un mahinācijās nav iesaistījies, jo vispār ir bezpartijiskais, arī padomju laikā nav ļāvis sevi ieraut kompartijā un tās aparātā. Pēc tam tūlīt parādīsies sabiedrībā diezgan populāras personas, kas apgalvos, ka kandidātu labi pazīst kā gādīgu ģimenes cilvēku un apzinīgu sava darba veicēju. Arī kā zinošu un radošu personību. Pašas partijas varēs lepoties, ka ir uzklausījušas sabiedrības vairākumu un izraudzījušās neitrālu personu. Gluži vizuāli tā būs dots pretspars arī presē izskanējušam viedoklim, ka cīņa ap prezidenta krēslu apliecina partiju savstarpējo neuzticību.
To, ka tāds pavērsiens politikā nav nekas jauns, rāda mūsu valsts politiskā vēsture. Savulaik tā par valdības vadītāju kļuva Andris Šķēle, kurš no pastāvīgas un stipras valdības gaidīšanas nogurušajai tautai parādījās kā Lāčplēsis un šķita kā Saulvedis uz gaišāku nākotni. Vēlāk atklājās, viņš nemaz tik neitrāls un partijām svešs nebija.
Kas no tā iznāca, to redzam tagad. Ir pārciesti daudzi nepopulāri valdības lēmumi un nu tauta gaida, kad valdība apkaros inflāciju. Tā cenu kāpumam karu gan ir pieteikusi, bet pašlaik, šķiet, to kārtējo reizi aizmirsusi, jo visus spēkus pārsviedusi uz “otro fronti” – prezidenta vēlēšanām. Ka tikai nav kā pēc pirmās pieminētās izrādes ar nezināmo trešo galvenajā lomā – ieguvēji būs tikai paši izrādes iestudētāji.
P. S. Šis materiāls publicēšanai bija sagatavots otrdienas rītā, bet vakarā valsts lielākie ziņu dienesti jau sniedza informāciju, ka koalīcija vienojusies par jauna kandidāta izvirzīšanu prezidenta krēslam. Tas ir Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas valdes priekšsēdētājs Valdis Zatlers. Šāds uzvārds ne reizi nav figurējis iepriekšējās prezidenta kandidatūras apspriešanas reizēs.
Viss notiek, kā jau paredzēju. Politiķi atzīst, ka jāizvirza kāds cilvēks no tautas, kurš nav saistīts ar partijām, savukārt pats V. Zatlers apliecina, ka piekrīt kļūt par prezidentu, sola būt neitrāls un ieklausīties tautas balsī. Ikviens cilvēks, ja viņam kāds piesola jaunu darbu, vispirms piedāvājumu kārtīgi apdomā, kur nu vēl, ja tiek solīts Valsts prezidenta postenis. Jaunā kandidāta nosaukšana vienlaikus ar viņa piekrišanas apliecinājumu liek domāt, ka sarunas ar V. Zatleru notikušas jau tad, kad partijas izvirzīja iepriekšējos kandidātus. Ir naivi domāt, ka koalīcijas politiķi pēkšņi par tādu posteni uzsāks sarunas ar personu, nezinot tās politiskos uzskatus un simpātijas. Vēl gan nav izslēgta iespēja, ka arī V. Zatlers ir tikai īstā nezināmā trešā priekšvēstnesis. Kas attiecas uz tautu, tad tā no izraudzītajiem kandidātiem vislabāk pazīst Sandru Kalnieti un zina viņas politisko pozīciju kopš Tautas frontes laikiem, bet kāda nu te daļa tautai.
