Vienkārši “brīnumskaisti”. Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas paziņojums par savu demisiju un tai attiecīgi sekojošu valdības nomaiņu liek justies dzīvojam valstī, kuras varas vīri un sievas viltīgi perina sev vien izdevīgas intrigas, nevis domā par tautu. Kas tad mudinājis Straujumu atkāpties no premjeres amata? Vai pašpārmetumi un aizrādījumi par sliktu kalpošanu Latvijas tautai pēdējo divu gadu laikā? Straujumas uzrunā sabiedrībai, skaidrojot demisijas iemeslu, tādas norādes nav. Ir pavisam citi, amorfi izplūduši teksti: proti, pret premjeri izdarīts anonīmu spēku liels spiediens, pret viņu vērsta nomelnošanas kampaņa. Politologi spriež, ka līdz valdības demisijai noveduši iekšējo ambīciju kari. Visticamāk, šo valdību patiesi sašūpojuši nevis neizdarīti darbi, bet gan kādu personu vēlme tikt pie varas. Bija tāds Renesanses filozofs Nikolo Makjavelli, kurš dzīvoja Itālijā 15. un 16. gadsimtā un kuru nodarbināja jautājums par Itālijas vājuma un pagrimuma cēloņiem. Makjvelli secināja, ka sabiedrības pagrimuma izskaidrojums meklējams laikabiedru un valdnieku netikumos. Iestājoties pret tirāniju, viņš vienlaikus uzskatīja, ka valsti var glābt tikai diktators, kurš izmanto visus situācijai atbilstošos līdzekļus un ka valdnieks drīkst rīkoties nodevīgi, likt lietā viltu un vardarbību, izmantojot principu “mērķis attaisno līdzekļus”. Nesenā pagātnē – līdz 1934. gadam, Latvijas Saeimā bija ievēlētas daudzas partijas, kas savstarpēji ķīvējās. Sabiedrības vilšanās radīja pateicīgu pamatu autoritāra režīma dibināšanai, – valsts apvērsuma ceļā tika atlaista Saeima un pie varas nāca Kārlis Ulmanis. Varbūt Latvijā kāds gatavo augsni vienpersonīgai varai? To nu gan es negribētu, jo tad personālijas izšķir visas valsts likteni.
