Pirms nepilnām divām nedēļām Latvijā aktualitāte bija pedagogu brīdinājuma streiks. Informācijas vilnis par un ap skolotājiem, to atalgojumu vēlās pāri ziņu portāliem, kārtīgi sašūpoja arī sociālo tīklu lietotājus. Teju katram bija savs viedoklis. Šobrīd tas ir pierimis, taču nespēju aizmirst vairākas frāzes, ko dzirdēju, sarunājoties ar pedagogiem mūspusē. Man to bija sāpīgi dzirdēt, kaut arī neesmu skolotāja. Man gan rados, gan draugu lokā ir skolotāji no dažādām skolām reģionā un arī Rīgā. Kāds no viņiem saņem smieklīgu samaksu par savu darbu, cits jau atbilstošāku. Neskaitīšu naudu svešā maciņā, šoreiz par attieksmi. Visvairāk man žēl pirmsskolas pedagogu, kuru uzdevums ir tik atbildīgs un svētīgs. Žēl tādēļ, ka ne vienmēr viņi ir saprasti no bērnu vecāku puses. Tā vietā, lai novērtētu audzinātāju ieguldīto darbu jūsu bērnos (pašā svarīgākajā, kas cilvēkam ir), dažs atļaujas uz galda uzmest eiro un pateikt, vai tad tiešām nepietiek naudas un jāstreiko. Vēl zinu gadījumu, kad kāds turīgs vecāks neapmierināts izmeta frāzi, ka, redziet, tagad nāksies meklēt auklīti un viņai maksāt, jo streika dienā izglītības iestāde būs slēgta. Citviet ir bijuši vēl skarbāki un man kā mammai neizprotami atgadījumi.Piekrītu tam, ka bērnudārzos audzinātājas un auklītes par mūsu mazajiem rūpējas gluži kā mammas. Viņas patiesībā ir apbrīnas vērtas, jo savu mīlestību, zināšanas un rūpes vienlaicīgi prot sniegt desmit, piecpadsmit un divdesmit bērniem vienlaikus. Reizēm mēs piekūstam no viena diviem bērniem, bet viņas to nevar atļauties. Tāpēc aicinu jūs iemācīties cienīt šos cilvēkus un raudzīties uz lietām plašāk. Jā, ir vieglāk izkliegt savu sāpi vai neapmierinātību, it sevišķi uz otru, bet vai tas kādu darīs laimīgāku, priecīgāku, apmierinātāku? Nē!
