Nereti vecākā meita mani vedina uz sarunām par dzīvi. Iespējams, viņa savā sešus gadus veca bērna galviņā iedomājusies, ka sarunas ar mammu darīs viņu pieaugušāku un gudrāku.
Nereti vecākā meita mani vedina uz sarunām par dzīvi. Iespējams, viņa savā sešus gadus veca bērna galviņā iedomājusies, ka sarunas ar mammu darīs viņu pieaugušāku un gudrāku. Bet labi vien ir, ja bērni vēlas runāties ar savu mammu un tēti, jo var pienākt laiks, kad viņi to vairs negribēs darīt. Tad būs stipri par vēlu tuvināties bērnam un mēģināt viņam kļūt par draugu un padomdevēju.
Šonedēļ man nācās saskarties ar ģimeni, kura piedzīvojusi traģēdiju – zārkā guldīja savu vienīgo bērnu – 19 gadus vecu puisi. Kā jau lielais vairums mūsdienu jauniešu, arī viņam dzīvē negāja kā pa diedziņu, bet viņš centās – strādāja celtniecībā, tikās ar draugiem, mīlēja un, protams, arī tusēja. Kaut arī viņš centās priecāties, sirdī viņam smeldza un sāpēja. Lielais vairums pirmās mīlestības sāpes un pārdzīvojumus izslimo līdzīgi kā vējbakas vai arī zaudējuma ciešanas pabalina laiks. Puisis viens netika galā. Diemžēl viņš nevērsās pēc padoma un palīdzības pie tuviniekiem vai draugiem. Sāpes ir jāizrunā, jāizraud un jāpārdzīvo, nevis jātur sevī. Tas var beigties traģiski, līdzīgi kā šajā gadījumā – pašā pavasara plaukumā puisis atņēma sev dzīvību. Var jau viņa rīcību raksturot kā pēdējo muļķību un bezjēdzību, ja nebūtu tik skumji apzināties – vai tiešām neviens viņam nevarēja palīdzēt izkļūt no melnās bedres, kurā viņš grima. Varbūt vajadzēja tikai uzklausīt un ieklausīties. Jautājums paliks neatbildēts.
