Esam saņēmuši pirmo konkusa darbu, ar kuru dalībniece ir nobalsojusi par savu – Variņu pagasta bibliotēku. Gaidām arī pārējo mūsu lasītāju balsojumu, lai noskaidrotu, kuras trīs bibliotēkas saņems Ziemassvētku dāvanu.
Jau rakstījām, ka visu adventes laiku gaidīsim no jums vēstules ar kādu īpašu stāstu par satikšanos vai gluži pretēji – emocionālu atvadīšanos no ģimenes mīluļa. Pavisam noteikti katram no mums ir bijis vai ir ļoti, ļoti iemīļots suns, kaķis vai varbūt kāmītis, par kuru var teikt: “Gluži kā cilvēks, tikai runāt neprot..” Ja jums ir stāsts, kā arī mīluļa foto – dalieties ar to!Gaidīsim vēstules elektroniskā veidā ([email protected]) vai pasta kastē – “Ziemeļlatvija” Kalna iela 8, Smiltene, LV-4729. Vēstuli var atnest arī personīgi uz redakciju Valkā vai Smiltenē. Pavadvēstulē lūgums norādīt autora vārdu, uzvārdu, telefona numuru, kā arī bibliotēku, kurai uzvaras gadījumā stāsta autors velta iegūto balvu. Balva būs atbilstoša konkursa tematikai – trīs bibliotēkas, kuras fotogrāfiju vai pārdomu autori būs norādījuši visvairāk, savu grāmatu krājumu varēs papildināt ar izdevniecības “Zvaigzne ABC” grāmatu – Zanda un Jānis Radziņi “Poga. Pasaka maziem un lieliem + CD” (grāmatā iekļauts kompaktdisks).Jūsu vēstules gaidīsim līdz 23. decembrim. Konkursa darba formāts nav noteikts. Tas var būs stāsts uz vairākām lapaspusēm, tā var būt emocionāla fotogrāfija vai asprātīga četrrinde. Tas var būt zīmējums. Galvenais – lai būtu stāsts par emocijām, kuru mums spēj dāvināt dzīvnieki.
Žēl, ka…
Šobrīd pasaulē ir laiks, kad īpaši dzīves jāveido ar domām vertikāli uz augšu, lai visi notikumi kļūtu patiesāki un laimīgāki.Kad eju pa savas lauku mājas pagalmu, šad tad atceros savu bērnības sunīti Zagri un jaunības pelēko rējēju Dēziju, vectēva dzīves notikumos skrienošo Bondzi un mātes pēkšņi naktī pazudušo Džeku. Katrs sunītis man devis atmiņu kā baltu ziedu, sasējis kādu dzīves posmu un licis saprast, kā skrien laiks.Kaut gan dzīve mūža otrā pusē, tomēr aizvien jādomā par to, ka pie manas dvēseles augšanas ir vēl daudz darba un jāmeklē jaunas kāpnes un virsotnes.Man pašai tajā gadā bija daudz sāpju un rūpju, ka sevī ielaidu pasivitāti, vienaldzību un neizlēmību, redzot divu sunīšu ciešanas. Varbūt bija arī bail srīdēties ar tiem skarbajiem, asajiem, brīžiem rupjajiem ļaudīm.Kādā dienā viņu mājā tiek atvests mazs, brūns kucentiņš, kas izaug par lielu, vingru, slaidu suņu meiteni. Graciozais ķermenis un runājošās acis bija kā radītas skaistumkonkursiem, nevis mājas sargāšanai. Sunītes raksturs bija dzejisks, šķita, ka viss saules gaišums un labestība ielijusi viņas pasaulē. Kā jaunule sunīte dažreiz ieskrēja arī manas mājas pagalmā, kā mudinādama skriet abām pa rasu sauli sagaidīt, bet viņas dzīvesprieks atmodināja mani rīta darbiem.Drīz vien žvadzoša ķēde zvilnēja ap viņas smalko kaklu, karstā saule lēnām kaltēja acis. Sunītes cerība pazibēja brīdī, kad ķēde uz īsu brītiņu nokrita zālē: “..varbūt viņi redzēs manas patiesās ilgas būt dziļi mīlētai.”Bieži es klusītiņam gan iedomājos, ka vajadzētu lūgt šos cilvēkus, lai atdod man sunīti, bet manas dzīves dienas ritēja steigā…Vienu rītu sunīte atkal atskrēja uz īsu brītiņu, un redzu ļoti skumjas acis, tā ka asaras, un jūtu saucienu: “Ņem mani, ņem tūlīt!” Paglaudīju, bet nezināju, ka redzu sunīti pēdējo reizi. Vakars sunītei pienāca ar šāvienu to ļaužu mājās, un viņas dvēselīte aizlidoja, atstājot manī sāpju dūrienu.Pēc pavisam neilga laika tie paši ļaudis atkal atveda dažus mēnešus vecu kucentiņu, kuru jau uzreiz pielika pie tās pašas būdas un žvadzošās ķēdes. Sunīša būtība bija zemnieciska, būtu izaudzis labs sargs un jauks draugs. Kad gāju garām, šķita, ka raud būda un smagā ķēde, un pati zeme, bet suņa sīkā dzīvība kliedz. Taču neviens jau neko negribēja darīt citādāk. Drīz atkal ieradās šāvēji un aizlidoja debesīs vēl viens jaukums, kas būtu gan sargājis, gan priecājies..Sveša acs jau to neredz, bet īpaši sveču liesmu un pārdomu laikā mans baiļu, vienaldzības un neizlēmības kauss pavīd, kur varēja būt citādāk, lai virs zemes mazāk būtu sāpju. Tāpēc lūdzu piedošanu to ļaužu sunīšu dvēselēm par viņu ciešanām un neizdzīvoto dzīvi manas neizlēmīgās pasivitātes dēļ.Lai jaunas dienas nāk ar daudzveidīgiem ceļiem vertikālēs, kas radītu skaidrāku redzējumu, lielāku drosmi un labāku dzirdējumu emocionālos saucienos!Līga
