Ejot garām Valkas mākslas skolai, uz brīdi apstājos, jo gribas tā kārtīgi, ne tikai garām skrienot, aplūkot no balta papīra filigrāni izgrieztos svečturus, kas grezno vienu no pamanākajām un radošākajām ēkām pilsētā. Svētku dekori, iestiprināti logos, rada pat mazliet noslēpumainu un aristokrātisku noskaņu, taču, atverot skola durvis, nekas neliecina, ka te valda aristokrātiska un pieklusināta gaisotne. Un nemaz jau nevajag ar, jo skolas īstais smeķis ir bērnu čalās. Un tās dzirdamas visur – pārsvarā priecīgas, jo kurš gan bēdājas par to, ka viņš nodarbojas ar patīkamu nodarbi – zīmēšanu, gleznošanu, veidošanu, līmēšanu, virpošanu un citām tikpat radošam izpausmēm. Lai gan mani bērni jau absolvējuši mākslas skolu, tā joprojām ir vieta, kur gribas atgriezties. Pat nevaru īsti noformulēt, kāpēc, bet es lepojos, ka mūsu mākslas skola, kas ikdienā neatlaidīgi un pacietīgi veic savu misiju, ir tapusi par īpašu un vienu no Valkas redzamākajiem zīmoliem. Domājams, pelnīti, jo kurā vēl Latvijas mākslas skolā mācās bērni no divām valstīm, kurā skolā vēl stundas un radošās nodarbības notiek latviešu, krievu un igauņu valodā? Valkā tas viss notiek, un, ticiet man, gadiem ritot, dažādu tautību bērni tik tiešām sadraudzējas un pat vēl vairāk – apgūst arī valodas. Kā sacīt jāsaka – ar vienu šāvienu nošauti pat veseli trīs zaķi. Aprunājoties ar skolotājiem, top skaidrs, ka viegli viņiem neklājas. Reizēm vakaros pēc stundām ap pulksten 19 dažs labs jūtas, ka no viņa varētu savīt virves, jo bērni tik ļoti paņēmuši enerģiju, ka vienīgais, ko gribas, ir klusums un miers. Galu galā, nav nekāda joka lieta ikdienā strādāt ar 260 bērniem. Taču, kā smejas skolotāji, nākamajā dienā tas ir jau aizmirsies un sākas viss no gala.
