Noveco ļaudis, noveco pirtiņas, noveco arī pilis un muižas.
Noveco ļaudis, noveco pirtiņas, noveco arī pilis un muižas. Lai te kaut uz dažām stundām būtu kā muiža, 2. jūnijā pulksten 12.00 ar groziņiem Valmieras rajonā senā Rencēnmuiža aicina visdažādāko paaudžu cilvēkus, kuriem šī vieta uzjundī mīļas un neaizmirstamas atmiņas. Aicina visus tos, kuru mūži kādreiz vai tagad krustojušies un krustojas ar šo teikām un nostāstiem apvīto stūrīti, kur no aizmirstības realitātes mostas jauna cerību dzirksts pagātnes atdzimšanai mūsdienu veidolā. Tikšanās rīkotāji lūdz nolikt uz brīdi sapņus tajā vietā, kur tie kādreiz dzima, jo par vēlu būs tad, kad neviens vairs neatcerēsies.
Muižas parkā augošo koku un krūmu senatnīgums neatvairāmi aicina daudzus, jo te ir tā vieta, kur dega vecvecāku un mātes kurtais pavards, kur pavadīta bērnība, pārdzīvotas kara laika nestās šausmas, sāktas skolas gaitas, no kurienes aiziets tālāk dzīves ceļos.
“Te, mūsu muižā,” saka ne viens vien muižēnietis, “no senseniem laikiem Līgo vakarā ticis iedegts ugunskurs, Vasarsvētkos iets Ēveles baznīcā, kapsētā pieminēti tie, kuri aizgājuši aizsaules taku, svinētas Lieldienas un Ziemassvētki, karnevālu laiks un Jaunais gads.”
Bērzu meijām pušķotais laukums pils parkā aicinājis uz zaļumballēm, skanot ragu mūzikai, Rencēnu, Ēveles, Ķemeres, Kārķu, Dakstu, Burtnieku, Rūjienas jauniešus.
Pils zālē dejotas tautas dejas, spēlētas teātra izrādes, rīkoti turnīri šahā un dambretē, vietējo komanda 20. gadsimta 50. un 60. gados aktīvi piedalījusies Valmieras rajona sporta sacensībās vieglatlētikā un volejbolā.
Kad sācies kolhozu laiks, ikdienā ienestas jaunas korekcijas, un daļa jaunās paaudzes devās uz pilsētu, lai turpinātu izglītību un izvēlētos sev tīkamu vidi un profesiju. Tā svešā vara sagrāva tik ierastos dzīves ritmus un paaudžu maiņu pie senču kurtā pavarda.
Gan pils, spirta brūzis, Vidus māja un ratūzis, gan arī citas Rencēnmuižas ēkas (14) pacietīgi kalpojušas dažādiem valdītājiem jau vairāk nekā 417 gadus.
Šodien pretī slejas jaunā kungu māja – pils, kurai durvis atvērtas visiem nācējiem un caurvējiem, lai kāda vardarbīga roka neceltos postīt. Klasicisma stilā celtās ēkas vēl elpo, taču smagi, tāpat lēnām un sāpīgi šalko aizaugošā un iznīkstošā parka koki.
Laika ritums ņem savu daļu – arī no cilvēku mūžiem, tāpēc kādu mirkli no laika nogriežņa pabūsim kopā, jo šobrīd vēl varam justies tai piederīgi.
Un kā zīmi no sentēviem, ka viņi bija un mēs esam un būsim, iestādīsim muižas parkā izzāģētā ozola vietā jaunu sarkanlapu ozolu, jo nāks jauni vadītāji, tie kops un veidos muižu pēc savas vēlmes. “Tā būs cita muiža, ar citu auru, bet nebūs vairs mūsējās,” saka Rencēnmuižas vēstures pētniece Mirdza Belogrudova (Ratniece).
“Kad brauksim garām, ar acīm apmīļosim to vietu, kur bijis muižas sākums uz labi iekoptas zemnieku zemes, brīnumjaukā vietā, no 16. gadu simta, kur pie muižas veidošanās ir jaucies klāt mūsu tēvutēva sviedru sūrums. 417. gadskārtā atnāksim, lai kopā pārstaigātu laiku, kuru te pavadījām, mūsu senču, pie baroniem kalpojot, skaisti iekoptajos muižas pagalmos. Gara acīm skatīsim tos atkal sakoptus, krāšņi ziedošām puķu dobēm, un vēlēsim, lai tās uzzied nākotnē.”
Inese Birzkope Rencēnos
