Sen, kad biju bērns un sienu pļāva arī ar rokas izkaptīm, katram kārtīgam puikam vajadzēja būt tur klāt.
Sen, kad biju bērns un sienu pļāva arī ar rokas izkaptīm, katram kārtīgam puikam vajadzēja būt tur klāt. Lielie arī darbā aizņemti, tādu vecuma vīru vienmēr ievēroja. Ja izkapts gāja pāri bišu ligzdai, medus tika man.
Kāds no puišiem noķēra divas iztraucētas peles un turēja aiz čupra. “Puika! Panāc šurp! Redzēsi jokus.” Viņš tuvināja nelaimīgās peles vienu otrai. Sagūstītas, tās kļuva nāvīgas ienaidnieces. Ar pretīgu ļaunumu tās sniedzās viena pēc otras un, katru reizi tuvinātas, izkoda otrai, dzīvai esot, gabalu pēc gabala. Sveša spēka sanaidotas, tās nemeklēja īsto nelaimes cēloni. Koda tam, kas tuvāk. Sasparojoties pele vainīgā roku gan varēja aizsniegt un iekost. Pirkstus glābdams, pārsteigtais mocītājs peli atlaistu, un varbūt arī otra tad kļūtu brīva.
Labi gribot, peles varēja ieraudzīt ne tikai rokas, bet arī plecus un kādu galvu uz tiem. Patiesā vainīgā bija galva, kas lika rokām nelietīgi darboties.
Pilnīgi līdzīga, pat analoga, riešanās ir vērojama tautu, arī mūsu politiskajā dzīvē. To savulaik nodrošināja Molotova – Ribentropa slepenā vienošanās. Vai šādiem protokoliem līdzīgi šodien kaut kur radīti no jauna? Varbūt vēsturiskā noruna vispār nav beigusies? Tā šodien sekmīgi kalpo tiem pašiem pārģērbtajiem un pārkrāsotajiem spēkiem, tikai realitātei piemērotā veidā. Kā izprast regulāro, līdz šim nožēlojami īso valdību darbības mūžu? Nezin kāpēc paši politiķi to uzskata par normālu parādību.Redzot valdību sērijveida maiņas, katram domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka tas notiek apzināti pēc nekaunīga un primitīva standarta. Kādam īslaicīgās valdības ir un ir bijušas izdevīgas. Pa starpām var šiverēt, politiski un fiziski zagt, un valsts pēc tam maksās, plika palikdama, par zaudētām prāvām. No valdību īslaicīgas darbības un sistemātiskām maiņām neiespējami sagaidīt patiesu darbību. Visa politiskā rosīšanās ar biežajām maiņām pārvēršas tukšu salmu būkāšanā seriālā. Kas mums, kā tām divām pelēm, var līdzēt? Vienīgi godīgums, drosme un īsta gudrība. Cilvēkus taču var muļķot, izmantojot viņu vājības. Turklāt muļķība ir tas pats, kas ļaunums. Beigsim reiz patiesību redzēt tādu, kāda mums patiktos un kādu redzēt ir ērti. Paraudzīsimies godīgi atpakaļ vēsturē un mācīsim tā darīt arī jaunatnei. Dzīve nesākas ar šodienu!
Kā teicis filozofs Imanuels Kants: “Kaut jums pietiktu drosmes domāt!”
Dzīvi vērodams, lauku cilvēks Ēvalds Apīnis
