Mārīte Liezere, Blomes pamatskolas sākumskolotāja, izglītības iestādē pārstāv arodbiedrību
Pirms daudziem gadiem, kad notika streiks, mēs Blomes pamatskolā nolēmām strādāt un atbalstījām tikai morāli, bet tagad kolēģu vidū bija diezgan liela vienprātība – ir jāstreiko. Salīdzinot ar pilsētas skolām, laukos klājas vēl grūtāk. Lielajām skolām vēl ir cerība, bet mums situācija ir problemātiska. Ja mūsu skola neīstenotu arī speciālās pamatizglītības programmu izglītojamiem ar mācīšanās traucējumiem, iespējams, mēs vispār vairs nebūtu. Mums ļoti ir nepieciešams atbalsta personāls – psihologs, logopēds. Streikā atbalstām arī pirmsskolas pedagogus, kuriem alga ir minimāla, bet slodze liela. Bērnudārzā trūkst skolotāju, bet nav jau kas nāk vietā. No pilsētas neatmaksājas braukt. Mani ļoti pārsteidza izglītības un zinātnes ministres Mārītes Seiles neizpratne, kāpēc skolotāji rīko streiku, jo īpaši tādēļ, ka viņa pati reiz bijusi skolotāja. Vai tad strādājot Preiļos par skolotāju ministrei tik labi gājis, ka nesaprot, kā jūtas pedagogi Latvijā? Varbūt viņai bija liela slodze vai vīram laba alga, ka to nav izjutusi. Skolā strādāju gandrīz četrdesmit gadu. Treknajos gados izjutām algas pacēlumu, bet tad atkal bija kritums. Mums ģimenē ir sava saimniecība, bet tiem skolotājiem laukos, kuriem mēnesī jāiztiek tikai ar savu algu, rūpīgi jāsaplāno katrs savs pirkums un izdevums. Tas nemaz nav tik vienkārši. Visur vērojams pieaugums, bet skolotājiem algas stāv kā stāvējušas. Vēl jācer, ka nesamazinās jaunā modeļa rezultātā. Sāp arī par to, ka ir vecāki, kas aizved savu bērnu mācīties uz pilsētas skolu, jo domā, ka šeit nevaram iedot tik labu izglītību. Mēs darām visu to pašu, ko pilsētas skolās. Mainoties laikam, mainās arī bērni – tie kļuvuši straujāki, steidzīgāki, modernāki un bieži vien pat gudrāki tehnoloģijās. Neatkarīgi no vecuma skolotājam ir jāiet līdzi laikam, jāpielāgojas. Bieži vien jau nav nemaz tādu iespēju, jo ne visi kursi un semināri ir apmaksāti. Ne katrs var iegādāties arī datoru, kas mūsdienās ir pašsaprotams un ikdienišķs. Toties aizkustina jaunāko klašu skolēni, kuri ar lielu pietāti izturas pret skolotāja teikto. Ir bērni, kuri uzskata, ja skolotājs tā reiz ir teicis, tad tā arī ir. Šogad esmu audzinātāja pirmajai klasei. Klasē mācās viena meitenīte, kura katru starpbrīdi man saka: “Skolotāj, cik tu esi jauka un laba.” Nemaz nezinu, par ko esmu to izpelnījusies, taču patīkami. Strādāju skolā, jo man patīk savs darbs, kaut gan pēc vecajiem laikiem man jau vajadzētu būt pelnītā atpūtā. Zināmā mērā izveidojies arī pieradums. Manai paaudzei nav raksturīgi tas, kas mūsdienu jaunatnei – pastrādā īsu laiku un maina pret nākamo darbu. Esmu vietējā, blomēniete, pat ja kādreiz būtu gribējusi ko mainīt, laukos jau šādu iespēju nav.
